| mazzaķa hronikas - nuķījās un uiņa |
[1. Aug 2012|17:13] |
mazzaķim iesnas. ik pa laikam viņš nošķaudās un saka "aķī nuķījās" (apčī nošķaudījās). tad es parasti padomāju, ka vajag taču pierakstīt par mz runāšanu.
bija periods, kad viņš ļoti daudzus vārdus noslēdza ar "te". mašīna - mašīte un autūti. virtuve - vitūti. lejkanna - leikaute. gundega - bungante. (tiks papildināts.)
pašlaik ir tā, ka viņš turpina mani katru dienu pārsteigt ar vārdu krājumu, bet runā viņš stipri šifrēti un stipri taupa uz līdzskaņiem, kā arī neveido teikumus. žirafe ir žiae un tamlīdzīgi. kad viņš saka "šuiņa" vai "uiņa", nekad nevar zināt, vai viņš grib dzert (suliņa) vai uz podu (čuriņa). reiz viņš konkrēti turēja sevi aiz vienas vietas un rādīja uz sulas glāzi un apvainojās par to, ka vispirms nesu podu.
ir nelielas personu lietošanas pazīmes. dažreiz nošķir otrās un trešās personas galotnes. šorīt prātoja - es tu es tu.
kopš pāris nedēļām viņš visu atkārto. frāzes beigas, kā atbalss. vakar runāju ar skuķiem, saku kaut ko, viņš visu atkārto. "viņš visu atkārto", saku. "akāto", saka mz.
pēdējā laika jaunums ir poda mācība.
mazmurkšķi pa druskai likām uz poda no nepilna gada, bet tā īsti, bez atpakaļceļa viņa to podu sāka lietot ap divarpus. tad nu ar mz neiespringu līdz šovasarai (šodien viņam paliek 2.5). ir tā diezgan neparasti, ka bērnu patiešām tīrā veidā mācīju iet uz poda un nevis cīnījos ar kaut ko citu, kas varētu būt spītība un abpusējs aizvainojums. pēc katra notikuma ir našķītis (gumijlācīši, kas varētu būt draudzīgāki zobiem). pašlaik viņš ir izgājis šādas stadijas: saprašana par to, kas podā jādara (3 dienas pa pliko); prasmes nostiprināšana (2 nedēļas, kuru sākumā viņš piečurāja lielāko daļu bikšu, bet tad jau atcerējās par podu ar pusslapjām biksēm); našķis tikai pēc bikšu uzvilkšanas (1 nedēļa); pašam pirms poda ir jānovelk bikses (pašlaik). nākamā stadija būs dubultbikses (apenes + garās). pašlaik viņu uzskatu par podtrenētu, jo viņš prasās uz poda pat tad, kad staigā ar pampi. aizvakar bijām patālā ekskursijā. kafejnīcā gaidījām pasūtījumu, kad mz sāka turēt sevi aiz vienas vietas un teikt "puiņā" (podiņā). teicu, lai čurā pampī. pēc 10 minūtēm viņš atkārtoja prasīšanos un tā kamēr laulenis viņu aizveda uz havaju. pampis palika sauss. ilgākais podmācības laiks pagāja viņam pagarinot laiku no vajadzības sajušanas līdz vajadzības izpildīšanai.
ar tādu izbrīnu es to aprakstu tādēļ, ka nereti ap šo vecumu vecāki ir galīgi nokārušies ar gadiem ilgo poda mācību un bērni taisa dažādas histērijas poda sakarā. a tā, bez nelabām emocijām.
ko vēl mz māk. nu, burtus dažus ir pa vasaru aizmirsis. tam, ka viņš divās valodās skaita līdz 10, nav liela sakara ar matemātiku, bet viņš saprot skaitļus līdz 3. nu, var par līdzīgiem priekšmetiem pateikt, cik tur ir, ja to nav vairāk par 3. līdzīgas prasmes savulaik bija mazmurkšķim - 2 gados līdz 3, 3 gados līdz 4. vai tiešām 3 ir divgadnieka griesti? redzēsim.
skaita viņš tā. van ķū vī fo fai sik semmen eit nain ten.
te ir vienas tādas trepes, pa kurām mazmurkšķi vēl līdz 4 gadiem vajadzēja turēt aiz rokas, citādi vienā dīvainā līkumā viņa krita. un vispār tikai kādos 3.5 gados viņa varēja kāpt pa trepēm bez turēšanos. mz tajā līkumā nav jātur, jo viņš nekrīt, un pa trepēm viņš sen kāpj neturoties. kaut kur lasīju tādus prātojumus, ka bērns sāks runāt tad, kad pats kāps pa trepēm, lēkās un tamlīdzīgi. man liekas pilnīgas muļķības jo mūsu gadījumā kas nerunā tas kāpj pa trepēm.
upd par atsevišķiem vārdiem.
kakū -> pankūna (pankūka)
uāuā -> vādā -> vauda -> leude (Lelde) |
|
|
| Comments: |
![[User Picture]](http://klab.lv/userpic/118757/2264) | | From: | ![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif) puuce |
|---|
| Date: | 1. Augusts 2012 - 18:26 |
|---|
| | | (Link) |
|
Tā jau reizēm saka, ka līdz bērna divarpus gadu vecumam podiņlietu galvenokārt mācās mamma, kura arvien labāk atpazīst visādas podiņiešanas vajadzības pazīmes:D
Fija pirms trim nedēļām papurpināja, ka grib uz poda, ko es viņai ieteicu darīt, tad nu pēc brīža attapos, ka bērns ir atnesis pilnu podu atrādīt (tas ietvēra t. durvju atvēršanu, gaismas ieslēgšanu, bikšu novilkšanu un uzvilkšanu, kā arī poda pēcāku atstumšanu uz dzīvojamo istabu). Vairs tādi brīnumi nav notikuši, taču ja viņa izskatās aizdomīgi, saku, lai šādu iespēju izmanto, uz ko viņa parasti saka: "Ak, jā!!" un dodas.
Salīdzinājumam man ir rosīgā kanādiešu māmiņa, kura apgalvo, ka viņas meita uz poda iet jau no pusotra gada vecuma - tas bērns vakaros prasa, lai viņam podu dod līdzi gultā.
ar puikām vienkārši: viņi sevi naturāli tur sevi aiz detaļas, kad grib čurāt. šo pazīmi man iemācīja vīramāte, kurai bijuši trīs dēli. meitai nemaz neatceros tādu īpašu pazīmi; viņa agri saprata, kas tur jādara, bet parasti nepaspēja, nesajuta vai negribēja. pašlaik man nav atkāpšanās, jo pēc mēneša bērnu dārzs pie lielajiem bērniem, kas nelieto pamperus. | |
