visvairāk mani kaitina augšas cinisms. stulbā nepateicīgā tauta, mēs zinām labāk. aizliegsim pulcēties, jums pašiem būs labāk.
vēl vairāk kaitina paštaisno runas tepat mūsu vidū, tipa kādi idioti to visu pastrādājuši, VOT ES GAN sēdēju mājās un PAREIZI darīju.
vēl kaitina arī mīkstā cīņa pret cinismu, padziedāšana un padejošana. bet ne tāpēc, ka to dara idioti, bet tāpēc, ka tā ir vājuma un nevarības izpausme.
a kurš beidzot sapratīs, ka visi šie cilvēki arī IR tauta, mēs, ar visu cinismu, slinkumu, mantrausību, paštaisnumu, gļēvumu, nevis kaut kādi izredzētie un cēlie ar saknēm no Indijas, 700 gadus cietušie puķu un medus bērni?
vēl vairāk kaitina paštaisno runas tepat mūsu vidū, tipa kādi idioti to visu pastrādājuši, VOT ES GAN sēdēju mājās un PAREIZI darīju.
vēl kaitina arī mīkstā cīņa pret cinismu, padziedāšana un padejošana. bet ne tāpēc, ka to dara idioti, bet tāpēc, ka tā ir vājuma un nevarības izpausme.
a kurš beidzot sapratīs, ka visi šie cilvēki arī IR tauta, mēs, ar visu cinismu, slinkumu, mantrausību, paštaisnumu, gļēvumu, nevis kaut kādi izredzētie un cēlie ar saknēm no Indijas, 700 gadus cietušie puķu un medus bērni?
un tālāk īsti nav kur, jo - nu ko tad tur. šis reālistiskais, inkluzīvais [piedod] pasaules tvērums ir cilpa, kur pašam pakārties.
kā sākums kaut kādai pārmaiņai, attīstībai, virzībai vispār, nevis visa gals, sākums un pašmērķis, protams.
Jautājums no manas puses - kā latviski labāk pateikt "get your shit together"?