tas, kas manu būtību noved vienkārši līdz ekstāzei, ir kāda teorija, kura no pavisam minimāliem pieņēmumiem uzbūvē milzīgu sistēmu, no kuras esošais neizskaidrojamais un vienkārši pieņemamais pēkšņi izriet kā tāda blaknīte. nu, tipa, kā no pieņēmuma, ka gaismas ātrums ir konstants izriet visi tie joki ar masas palielināšanos un laika palēnināšanos, nevis otrādi.
- kemunekurā vietā un kādā nozīmē? ja žurnāls, tad man rādās vecajā krāsā
- dainajūzerpķičkai. kur zilais palika? ko tu te āksties kā pērnās lapas pavasarī?
- kemunees atvainojos, kāds zilais? esmu jau trīs gadus šāds:
- dainanu taču, bija zils foniņš tev tādam, ko tu man tagad te ļečī
- kemuneko tu pīpē? nospied Ctrl+A un būs tev uz zila foniņa
- dainaaaaaaaaaaaa, man vis daotrs nojuudzaas ar to crlt aaaaaaa