Kemune

Previous Entry Add to Memories Tell A Friend Next Entry
katru dienu lienu stulbajos draugos un tikai vēl vairāk uztraucos. bet uztraucos es visu laiku. uztraucos par krokusu, kurš novīta, par īrisu, kurš novīta, izdzina cerīgu ziediņu un novīta, vēl visu laiku domāju par viņu. runāju ar sevi uz ielām, pieturās, autobusos

būtu man minka, es viņam te rakstītu, bet nē, nepārprotiet, nedāviniet, es tikai vēl vairāk uztrauktos, ka man viņš jāatstāj pa dienām mājās, taču vakarā es gribētu gan, lai var paglaudīt, lai var pabarot un klēpī ielaist
  • Tev nemaz minku nevar dāvināt! Tad, kad būsi iemācījies kopt puķes, lai tās nenovīstu, dabūsi no manis kāmi. Lielu un smirdīgu :)
  • Es arī reizēm domāju, ka vajag dzīvnieku. Bet tad padomāju, nu kā tas būs, ka es viņu varēšu samīļot tikai tajos vakaros, kad būšu mājās. & cik nu bieži & laicīgi te es esmu.
    Man šķiet, ka viņš justos ļoti vientuļi. Daudz vientuļāk, kā es pati vakaros.
  • ja nu izlem nopietni -> es strādāju dzīvnieku patersmē un tur ir daudz būtņu, kas ilgojas pēc ieritināšanās klēpi un glāstiem vakaros...
    • liels paldies. bet laikam nevaru gan atļauties. ar cilvēkiem vēl varētu vienoties, bet minku valodu tik labi neprotu
Powered by Sviesta Ciba