Jo vairāk manā dzīvē atgadās visādi notikumi, jo vairāk pietrūkst tas, kas man reiz bija - uzticama draudzene, ar kuru runāt par visu un neko. Tāda, kurai piezvanīt ne tikai savos jūtu uzplūdos, bet no sirds uzklausīt arī viņu jebkurā diennakts stundā. Un aiziet pēc darba uz kafejnīcu vai vienkārši doties, kur acis rāda.
Ir tik patīkami nedomājot pirkt uzreiz divas pasākuma biļetes - sev un savai draudzenei, zinot, ka viņa piekritīs. Un tad tā forši savam vīrietim pateikt "Mīļais, man meiteņu vakars, mājās būšu.. aj, nezinu, cikos būšu! :)"

Mīļotais vīrietis - tas ir forši, bet arī uzticama draudzene, vismaz viena, ir noteikti vajadzīga.

Esmu nogurusi. Ne tik daudz fiziski, cik garīgi.
Vienmēr jābūt foršai, smaidīgai, formā, apņēmīgai, stiprai, optimistiskai, gudrai utt, utt.

Negribu. Negribu baidīties no tā, ko teiks un padomās apkārtējie, ja ļaušos emocijām un vēlmēm nedomājot, vai tā drīkst vai nedrīkst.

Gribu iekraut pa ģīmi vīrieša bijušajai, kura maitā man dzīvi, nevis pārliecinoši smaidīt viņai pretī.
Gribu reizi pa reizei ļauties kaprīzēm un untumiem, nevis iekost mēlē, savaldīties un paklusēt.
Gribu ļauties vājumam, kad jūtos vāja, nevis izrādīt uz āru, ka esmu stipra, pašpārliecināta un nesalaužama.
Gribu izplūst žēlās asarās, kad ir grūti, nevis norīt kamolu un smaidīt ar dubultu spēku.
Gribu kliegt, kad iekšā viss pilns, nevis atkal un atkal smaidīt, it kā viss būtu kārtībā.

Jo - .... kušššš... ...citiem nav jāzin, cik ievainojama patiesībā esmu...

Miegs nāk... vakar sava "pensionāra" dēļ vēl naktī nācās gatavot produktus, kurus žēl bija atstāt bojāties.

Mums laikam ledusskapis nosprādzis - burtisi ik pēc minūtes ieslēdzas un tūlīt pat izslēdzas.
Sākās tas vakar.
Tagad atnāku mājās no darba un secinu, ka saldētava kūst.
Forši.. kā vasara, tā ledusskapis sadomājis pensijā doties! :)))

...ir tik labi... Pirmoreiz izmēģināju salikt kopā divas vannas burbuļbumbas - apelsīnu un iemīļoto meloņu. Dievīga smarža!.. Pateicu vīrietim, lai tuvāko pusstundu viņš vannasistabas tuvumā nerādās.
Mmmmmmm..... miers plus relaksējoša mūzika un labs vīns.
Ir tik labi!.. :)

...atkal viņa bija te. Nāca tieši pretī, augstprātīgi smaidīdama.
Bijām šaurā koridorī pāris soļu attālumā.

Un man sirdī kā ar nazi iedūra.

Nesaprotu, kāpēc tā jūtos ikreiz, kad viņu redzu vai par viņu ko dzirdu. Ne jau man jābūt "mazai un melnai". Patiesībā es esmu tā, kurai pieder tas, ko vēlas viņa.

Bet tā nu sanācis. Un viņam teikt to nevaru - nesapratīs.

Katrā ziņā.. bija laiks, kad man/mums sveša persona maitāja dzīvi lienot tur, kur viņa nebija (un nav joprojām) vēlama.
Nomelnoja kādai paziņai mani, nemaz nepazīdama. Lieki teikt, ka tam cilvēkam vairs neuzticos, jo zinu, ka viņi uztur kontaktus.
Zvanīja viņam un draudēja visāda lietas.
Visbeidzot ķērās klāt man.
Pirmo viņas mēģinājumu atvairīju teicami, kad pēc neilga klusuma sekoja nākamais uzbrukums. Ar to mēs abi tikām galā.
Un, ja godīgi, ir bijis klusums no viņas tik ilgi, ka sāku baidīties, vai tam nesekos kaut kas graujošs (tfu, tfu, tfu).
Nesaprotu, kur cilvēkā tik daudz nekaunības līst svešā teritorijā.. Te bija vieta, kur es visu laiku jutos drošībā, bet nu.. kad viņa te bijusi jau otro reizi (cik es to zinu).. ne par ko vairs neesmu droša.

Varētu jau izplūst te, cibā, sīkākās detaļās, bet neesmu pārliecināta, vai patiešām to vēlos.

Miera nav..

.. normāla cilvēciska komunicēšanās - aci pret aci, nevis sakaru tīmekļos.

Sen atpakaļ, vecajā darba vietā vienmēr ar prieku sagaidīju kādas firmas vadītāju. Ar prieku tādēļ, ka reizēs, kad priekšnieks bija aizņemts un viņam vajadzēja pagaidīt, atnācējs vienkārši paņēma ķeblīti, apsēdās pie mana galda un, dzerot tēju tērzējām par dažādām ar darbu nesaistītām lietām.

Vai tagad, runājot ar kādu pa telefonu vai nosūtot viņam faksu / e-pastu es redzu viņa smaidu, žestus un citas patīkamas komunikācijas izpausmes? Nē!

E-pasti, zvani, faksi... 95% no darījumiem tiek risināti un atrisināti neklātienē. Tikpat labi var gadīties, ka dzīvojam kaimiņos ar kādu no šādiem sadarbības parteriem, bet mēs to nezinam, jo nekad neesam tikušies..

...cilvēks, kurš vēl nejūtas vesels un viņam ir vēsi, nevar uzvilk siltākas drēbes, nevis sēdēt plānā krekliņā uz lencītēm un diktēt noteikumus, cik grādus kondicionierim drīkst slēgt.
Ja esi slims, guli mājās un ārstējies vai arī ģērbies siltāk, nevis liec pārējiem sēdēt siltā bezgaisa telpā!

Savāds tests.. bija sajūta, ka uz brīdi iegrimu citā realitātē..
Bet gredzentiņš glīts - man patīk :)

Твое кольцо – Кольцо Жрицы

Это кольцо открывает тебе двери к тайным источникам, обостряя интуицию и чутье. Хозяин этого кольца спокойно плывет по жизни, прислушиваясь к ее течению, и таким образом – избегая ненужных бед и потрясений. Мир Жрицы полон загадок и тайн, символов и знаков, собственно, - как и мир любого другого, но ты умеешь видеть эти тайны и понимать эта символы. Надевая кольцо, ты попадаешь в «правильное» течение, которое рано или поздно принесет тебя туда, куда нужно, или нечто нужное принесет прямо в твои руки.

Пройти тест

Nav brīnums, kāpēc man patīk zaļā krāsa, īpaši tā salātlapu krāsas zaļā.. :)) Bet vispār sviesc tas tests.

...mani labākie foto kadri ir vienkārši "haļava". Gan iekadrēts atbilstoši mirklim, gan gaisma pati pareizā leņķī bijusi, gan fons tieši tāds, kā vajag - ne par daudz, ne par maz.

...a varbūt tomēr talants?... :))

Šodien kaut kāds panīkums.
Laikam tādēļ, ka šonakt laicīgi nedevos pie miera..
Turklāt darba tik daudz, ka nezinu, ar ko sākt. Nu bet pamazītēm, soli pa solītim iet uz priekšu.
Vakarā vēl kursi... da negribas nemaz, nemaz..

Tā vien šķiet, ka vienīgā lieta, kas man šobrīd sniedz prieku, ir iespēja basām kājām dipināt pa ofisu. :)) It kā jaunums tas nevienam vairs nav, tomēr vēl atrodas kolēģi, kuri to nokomentē.. :) /..ir pat tādi, kuri arī paši sākuši basām kājām pārvietoties pa biroja telpām../

Foooorššššši... man tagad ir SEB bankas lietussargs! :)

Lai gan pagājis jau visai ilgs laiks kopš oficiālās šķiršanās, joprojām nespēju tā īsti noticēt un sajusties kā oficiāli brīva. Savādi, ka tā. Laikam tāpēc, ka tik ļoti to gribēju, un tik grūti man gāja, lai to panāktu..
Ehh, pavasaris!... :)) Rītdien būs jāpacenšas apmeklēt kādu no pilsētas svētku pasākumiem. Tad jau redzēs, kā būs ar noskaņojumu :)

Vēl līdz pat šim brīdim nav skaidrs, kā te pie saviem ierakstiem var pievienot bildes vai linkus..

Te nu kārtējais, kurš nonācis līdz manam redzeslokam. :)

*********************************************************
Kaut ko līdzīgu šim Japānā uzdod bērnudārza kontroldarbā!

8342 2
5925 1
0832 3
8888 8
0491 2

5208 ?

Uzmini, kas būs jautājuma zīmes vietā!
*********************************************************

P.S. man izdevās atrisināt.. :)

Šodien atkal viss ir nedaudz krāsaināks.
Vakar mēģināju ar savu mīļo parunāt, un bik labāk viņu izpratu.
Un tā gan ir - ko cepties par sīkumiem! Viss taču ir ok!
Turklāt tie brīvie vakari, kad nav jādomā, kā izklaidēt savu vīrieti, ir tik lieliski izmantojami 100% pēc saviem ieskatiem! :) Jo, kad puika būs pie manis, tad šie brīvie vakari beigsies, un nevarēšu skriet, kur un kad vēlos.
Piemēram, pateicoties šiem bezdarbības vakariem, sāku divreiz nedēļā apmeklēt kursus. Aj, ne vienmēr gribu uz tiem iet, bet vajag. Rezultāts būs tā vērts!
Gribēju vēl pārējos divus vakarus iet uz deju aerobiku, bet nolēmu atlikt to uz rudeni.

Intereses pēc skatos draugiem.lv bilžu vērēšanu, un secinu, ka nespēju normāli novērtēt 99 procentus vīriešu bilžu.
Atzīstu par labām tikai kvalitatīvi (vai vienkārši veiksmīgi) nofotografētas bildes.
Pārējās bildēs saskatu vienus kretīnus, iedomīgus tipiņus, krāpniekus, mačo, izmantotājus, "zīmuļus" un tamlīdzīgus tipāžus.
Pašai skumji to secināt, bet vairs neredzu cilvēkos labo, un to es nesaku tikai par vīriešiem. Arī sievietes nav labākas. Jo īpašī - nav labākas.
Ja man tagad vajadzētu ar kādu vīrieti iepazīties, ja būtu atkal jāveido attiecības... nu, nezinu... smagi tam cilvēkam klātos...
Būtībā šaubos, vai maz eksistē vīrietis, kuram būtu tieši tāds nepieciešamo rakstura īpašību kopums, lai tiktu man tagad klāt un vēlāk - tiktu ar mani galā.
Un ko darīt man pašai? Meklēt palīdzību pie speciālista, lai viņš maina manas prasības pret otru? Kļūt vienaldzīgai pret visu un domāt tikai par savām interesēm?
Bet kā to izdarīt, ja manai personiskajai labklājībai traucē, piemēram, vīrieša nomestās zeķes istabas vidū? Un tukšs ēdiena iepakojums istabā vai uz galda blakus atkritumiem (nuja.. viņam pēc smagas darba dienas pietrūka spēka pastiept roku 10 centimetrus tālāk, lai iemestu to atkritumos). Uzmesta lūpa, ka nesataisu un nepienesu viņam rīta kafiju vai nepienesu ēdienu deguna priekšā. Un tad vēl cilvēks ir aizvainots, ka man pēc visas tās darbošanās un visa savākšanas nav ne spēka, ne gribēšanas, ne noskaņojuma seksuālām izvirtībām. Nesaprot. Vai negrib saprast.
Jā, protu būt mīļa, gādīga un rūpīga, bet es vēlos saņemt arī pretī. Mīlestību. Maigumu. Uzmanību. Rūpes.
Bet viena gan nevēlos būt...
Nezinu..

...vai varbūt ne dators...
Varbūt mums viss brūk un jūk, bet es tā naivi vainoju datorspēles...
Nu, nespēju es attiecībās ielikt visu, visu, ja nejūtu, par ko.
Jā, mīlu, jā - mani mīl, bet es vairs nejūtu to.
Tad nogurums, tad laika trūkums, tad vēl kaut kas. Problēmas ārpus attiecībām arī pēdējā laikā smagas bijušas. Un tagad.. nezinu, ko domāt.. Nezinu, par ko censties.
Bet nav drosmes to noskaidrot, jo tik daudz kas iecerēts un tik daudz vēl jāizdara. Turklāt lūzuma gadījjumā nāksies izbeigt ne tikai divu cilvēku attiecības, bet arī ko citu.. Un tas jau ir pārāk nopietni, lai spertu kādu neapdomīgu soli.
Vai tiešām skaistais iemīlēšanās posms jau beidzies un šī ir tā rutīna, kas sagaida mani visu turpmāko dzīvi?????...
Ir vērts padomāt..

Dusmas un šoks. Gribas izlamāties, meklēt taisnību un sodīt netaisnības cēlājus (pareizāk sakot, vienu personu).
Kaimiņš, pats jau gadiem būdams psiholoģiski nelīdzsvarots un nepieskaitāms (žēl, ka ne oficiāli), iesniedzis bāriņtiesā iesniegumu, ka mana ģimene sitot bērnu un draudot viņu nosist. Es???!!! Savu bērnu???!!! Un mana mamma - savu mazbērnu???!!! Absurds! Protams, pa retam gadās, ka nevar iztikt bez vieglas (!) rokas kustības pēcpuses virzienā, bet to nemaz nevar nosaukt par sišanu! Un nosist?? Teikt ko tādu savam bērnam??? Idiotisms...
It kā ar to vēl nepietiktu, jauc iekšā manu šķirto vīru, kurš par savu (nu jau uzskatu, ka tikai manu) bērnu neinteresējas un nerūpējas jau vairāk nekā gadu. A bāriņtiesai to nevarēju iestāstīt. Viņi uzskata, ka viņu pienākums ir bērna tēvam atgādināt par viņa pienākumiem, pat ja es pret to iebilstu!
Lietu bāriņtiesa izbeidz, tikko sākušos, jo sapratusi, ka mūsu ģimenē viss kārtībā. Bet, to tēvu... neizdodas atrunāt, lai neiejauc. Nav viņu darīšana, maksā vai nemaksā. Ja es to nevēlos, nav viņu tiesības rīkoties pret manu gribu...
Tfu, nafig!! Nevajag man ne viņa naudu, ne apciemojumus!!! Vairs nevajag!!! Pati varu sevi un savu ģimeni nodrošināt!!! Gana esmu viņam lūgusies, saņemot pretī vien tukšus solījumus.
Un tagad šī jezga... turklāt nepamatota...