nav pat, ko teikt..

Dusmas un šoks. Gribas izlamāties, meklēt taisnību un sodīt netaisnības cēlājus (pareizāk sakot, vienu personu).
Kaimiņš, pats jau gadiem būdams psiholoģiski nelīdzsvarots un nepieskaitāms (žēl, ka ne oficiāli), iesniedzis bāriņtiesā iesniegumu, ka mana ģimene sitot bērnu un draudot viņu nosist. Es???!!! Savu bērnu???!!! Un mana mamma - savu mazbērnu???!!! Absurds! Protams, pa retam gadās, ka nevar iztikt bez vieglas (!) rokas kustības pēcpuses virzienā, bet to nemaz nevar nosaukt par sišanu! Un nosist?? Teikt ko tādu savam bērnam??? Idiotisms...
It kā ar to vēl nepietiktu, jauc iekšā manu šķirto vīru, kurš par savu (nu jau uzskatu, ka tikai manu) bērnu neinteresējas un nerūpējas jau vairāk nekā gadu. A bāriņtiesai to nevarēju iestāstīt. Viņi uzskata, ka viņu pienākums ir bērna tēvam atgādināt par viņa pienākumiem, pat ja es pret to iebilstu!
Lietu bāriņtiesa izbeidz, tikko sākušos, jo sapratusi, ka mūsu ģimenē viss kārtībā. Bet, to tēvu... neizdodas atrunāt, lai neiejauc. Nav viņu darīšana, maksā vai nemaksā. Ja es to nevēlos, nav viņu tiesības rīkoties pret manu gribu...
Tfu, nafig!! Nevajag man ne viņa naudu, ne apciemojumus!!! Vairs nevajag!!! Pati varu sevi un savu ģimeni nodrošināt!!! Gana esmu viņam lūgusies, saņemot pretī vien tukšus solījumus.
Un tagad šī jezga... turklāt nepamatota...