Zināju atbildi šim uzdevumam, bet tagad vairs nekādi neizdodas to ne atrisināt, ne atcerēties, kā īsti bija!!

Uzdevums:
Autobusā brauc 7 beibes.
Katrai beibei līdzi ir 7 somas.
Katrā somā ir 7 kaķi.
Katram lielajam kaķim ir līdzi 7 kaķēni.
Katram kaķim ir 4 kājas.
Jautājums:
Cik daudz kāju ir autobusā?

Varbūt var kāds palīdzēt? :D

Gribu ziedus no sava vīrieša.
Tik sen nav dāvināts! Ārpus svētkiem bijusi tikai viena puķe no viņa - pirmajā randiņā. Liela, gara burvīga roze. Un viss.. :(
Ja došu mājienu (vispār jau esmu devusi) - sapukosies un iespītēsies, jo viņš ir tāds, kuram patīk uzskatīt, ka noteicējs ir viņš un lēmumus pieņem pats.
Šķiet, viņš man ir labs materiāls, uz kā mācīties apvārdot vīrieti tā, ka viņš pats to nemana. Un, ja reiz ziedi tāpat vien man netiek dāvināti, tātad vēl daudz jāmācās! :))

Vēroju šodien kādu dokumentālo filmu un mani pārņēma tāda "deja vu" sajūta. Stāsts par zosu pavadīšanu gājputnu ceļā jau bija atainots kādā mākslas filmā, un es pat teikšu ka veiksmīgi. Filma tik ļoti paņēma uz jūtām, ka abas reizes, kad to skatījos, apraudājos.
Bet tagad, dokumentālā filma... neizjutu materiāla unikalitāti, jo prātā nepameta jautājums - tā viņiem pašu ideja vai tomēr nošpikota no filmas? :)

Man no viņas nelabi metas.
Piecas dienas nedēļā, gandrīz astoņas stundas no vietas.. pretīgi. Kā viņu zeme tur! Priekšniekam viņa taisa no sevis svēto, perfekto, izcilo labiņo bet es jau nu zinu, kāda ir patiesība. Iedurs dunci mugurā, ka nemetas.. kā jau man to izdarīja.
Redz, slikta draudzene viņai biju. Lai gan man kā cilvēks viņa bija augstā vērtē. A viņai vajadzēja, lai pilnībā pakļaujos un izdabāju, lai atmetu savu privāto dzīvi un pakārtojos viņējai. Viņai pat manas mantas traucēja!!
Man žēl sevis un savas veselības, ka darbā izjūtu tādu riebumu un spriedzi. Bet nejust, ignorēt emocijas nespēju :(

Meklējot internetā informāciju darba lietās, atradu viesu namu, kuru ieraugot, kā ar bultu ķēra doma: šī ir ideālā vieta lielām, skaistām svinībām.

http://www.mazsalijas.viss.lv


.

Pēdējā laikā arvien vairāk cilvēku man jautā, kad domāšu par ģimenes pieaugumu. Tas ir likumsakarīgi, jo manā draugu, paziņu un kolēģu lokā gandrīz visi ir apbērnojušies. Daži pavisam nesen - nepilnu mēnesi. :)
Gribot negribot pieķeru arī sevi pie domas, ka gribētos otru mazuli. Attiecības ir, nākotnes plāni arī ir.. ;)
Bet nē.. vēl biki jānogaida. Jāatrisina līdz galam dzīvesvietas jautājums, jāpalaiž vecākais bērns skolā, un tad droši vien.. :)

Mīlu katru dienu, neskatoties ne uz ko, bet ir dienas, kad mīlestība vai sirdi rauj pušu. Tas laikam ir normāli, ka jūtas nedaudz atslābst, lai tāpat vien atkal uzliesmotu ar jaunu spēku :))

Jau atkal dusmojos uz savu mīļoto. Datorspēļu dēļ.
Sarunājām, ka viņš aizies uz veikalu, bet pagājusi jau pusstunda un spēle joprojām ir svarīgāka. Ja iespītēšos un iešu pati - dusmosies viņš. A negribu viņa dusmas.
Kad viņa datoram bija internets, CS gāja vaļā, ka nemetas. Plus vēl visādi cēzari, gremlini un vēl visādi mēsli. Tad rullēja autosacīkstes. Pēdējā topa lieta ir Comandos - pirkta spēle veikalā.
Ja pēc smagas dienas pāris stundas izlādē emocijas - jā, to spēju saprast, bet četras, piecas vai vairāk stundas no vietas.... Nav man saprotams. Da i nezinu, kā cīnīties ar to, jo samierināties nevēlos. Ja vēl izdarītu visu, kas jādara, bet tāpat vien... :(

Sāku tagad arī es savas gaitas šeit - sviesta cibā. :) Sen vajadzēja, jo brīži, kad sirds pilna, bet negribas nevienam atklāties, bijuši diezgan daudz.