Esmu nogurusi. Ne tik daudz fiziski, cik garīgi.
Vienmēr jābūt foršai, smaidīgai, formā, apņēmīgai, stiprai, optimistiskai, gudrai utt, utt.

Negribu. Negribu baidīties no tā, ko teiks un padomās apkārtējie, ja ļaušos emocijām un vēlmēm nedomājot, vai tā drīkst vai nedrīkst.

Gribu iekraut pa ģīmi vīrieša bijušajai, kura maitā man dzīvi, nevis pārliecinoši smaidīt viņai pretī.
Gribu reizi pa reizei ļauties kaprīzēm un untumiem, nevis iekost mēlē, savaldīties un paklusēt.
Gribu ļauties vājumam, kad jūtos vāja, nevis izrādīt uz āru, ka esmu stipra, pašpārliecināta un nesalaužama.
Gribu izplūst žēlās asarās, kad ir grūti, nevis norīt kamolu un smaidīt ar dubultu spēku.
Gribu kliegt, kad iekšā viss pilns, nevis atkal un atkal smaidīt, it kā viss būtu kārtībā.

Jo - .... kušššš... ...citiem nav jāzin, cik ievainojama patiesībā esmu...