atkal..

...atkal viņa bija te. Nāca tieši pretī, augstprātīgi smaidīdama.
Bijām šaurā koridorī pāris soļu attālumā.

Un man sirdī kā ar nazi iedūra.

Nesaprotu, kāpēc tā jūtos ikreiz, kad viņu redzu vai par viņu ko dzirdu. Ne jau man jābūt "mazai un melnai". Patiesībā es esmu tā, kurai pieder tas, ko vēlas viņa.

Bet tā nu sanācis. Un viņam teikt to nevaru - nesapratīs.

Katrā ziņā.. bija laiks, kad man/mums sveša persona maitāja dzīvi lienot tur, kur viņa nebija (un nav joprojām) vēlama.
Nomelnoja kādai paziņai mani, nemaz nepazīdama. Lieki teikt, ka tam cilvēkam vairs neuzticos, jo zinu, ka viņi uztur kontaktus.
Zvanīja viņam un draudēja visāda lietas.
Visbeidzot ķērās klāt man.
Pirmo viņas mēģinājumu atvairīju teicami, kad pēc neilga klusuma sekoja nākamais uzbrukums. Ar to mēs abi tikām galā.
Un, ja godīgi, ir bijis klusums no viņas tik ilgi, ka sāku baidīties, vai tam nesekos kaut kas graujošs (tfu, tfu, tfu).
Nesaprotu, kur cilvēkā tik daudz nekaunības līst svešā teritorijā.. Te bija vieta, kur es visu laiku jutos drošībā, bet nu.. kad viņa te bijusi jau otro reizi (cik es to zinu).. ne par ko vairs neesmu droša.

Varētu jau izplūst te, cibā, sīkākās detaļās, bet neesmu pārliecināta, vai patiešām to vēlos.

Miera nav..