pārdomas par vīriešiem

Intereses pēc skatos draugiem.lv bilžu vērēšanu, un secinu, ka nespēju normāli novērtēt 99 procentus vīriešu bilžu.
Atzīstu par labām tikai kvalitatīvi (vai vienkārši veiksmīgi) nofotografētas bildes.
Pārējās bildēs saskatu vienus kretīnus, iedomīgus tipiņus, krāpniekus, mačo, izmantotājus, "zīmuļus" un tamlīdzīgus tipāžus.
Pašai skumji to secināt, bet vairs neredzu cilvēkos labo, un to es nesaku tikai par vīriešiem. Arī sievietes nav labākas. Jo īpašī - nav labākas.
Ja man tagad vajadzētu ar kādu vīrieti iepazīties, ja būtu atkal jāveido attiecības... nu, nezinu... smagi tam cilvēkam klātos...
Būtībā šaubos, vai maz eksistē vīrietis, kuram būtu tieši tāds nepieciešamo rakstura īpašību kopums, lai tiktu man tagad klāt un vēlāk - tiktu ar mani galā.
Un ko darīt man pašai? Meklēt palīdzību pie speciālista, lai viņš maina manas prasības pret otru? Kļūt vienaldzīgai pret visu un domāt tikai par savām interesēm?
Bet kā to izdarīt, ja manai personiskajai labklājībai traucē, piemēram, vīrieša nomestās zeķes istabas vidū? Un tukšs ēdiena iepakojums istabā vai uz galda blakus atkritumiem (nuja.. viņam pēc smagas darba dienas pietrūka spēka pastiept roku 10 centimetrus tālāk, lai iemestu to atkritumos). Uzmesta lūpa, ka nesataisu un nepienesu viņam rīta kafiju vai nepienesu ēdienu deguna priekšā. Un tad vēl cilvēks ir aizvainots, ka man pēc visas tās darbošanās un visa savākšanas nav ne spēka, ne gribēšanas, ne noskaņojuma seksuālām izvirtībām. Nesaprot. Vai negrib saprast.
Jā, protu būt mīļa, gādīga un rūpīga, bet es vēlos saņemt arī pretī. Mīlestību. Maigumu. Uzmanību. Rūpes.
Bet viena gan nevēlos būt...
Nezinu..