Kaut kā tik ļoti sagribējās justies, ka atrodies īstajā vietā.
Tik ļoti sagribējās.
Un tā, lai liktos, ka ir cerība, ka ir svētki. Ka svini savu un dzīves būtību.
Kaut kā sajūtas diametrāli pretējas. Un vēl 6 neuzrakstītas esejas, iztrūkstošās svētdienas mises  un grēksūdze nemaz nepalīdz justies labāk.
Un cilvēki liekas tālāki

"IF you can keep your head when all about you

Are losing theirs and blaming it on you,

If you can trust yourself when all men doubt you,

But make allowance for their doubting too;

If you can wait and not be tired by waiting,

Or being lied about, don't deal in lies,

Or being hated, don't give way to hating,

And yet don't look too good, nor talk too wise:

If you can dream - and not make dreams your master;

If you can think - and not make thoughts your aim;

If you can meet with Triumph and Disaster

And treat those two impostors just the same;

If you can bear to hear the truth you've spoken

Twisted by knaves to make a trap for fools,

Or watch the things you gave your life to, broken,

And stoop and build 'em up with worn-out tools:

 

If you can make one heap of all your winnings

And risk it on one turn of pitch-and-toss,

And lose, and start again at your beginnings

And never breathe a word about your loss;

If you can force your heart and nerve and sinew

To serve your turn long after they are gone,

And so hold on when there is nothing in you

Except the Will which says to them: 'Hold on!'

 

If you can talk with crowds and keep your virtue,

' Or walk with Kings - nor lose the common touch,

if neither foes nor loving friends can hurt you,

If all men count with you, but none too much;

If you can fill the unforgiving minute

With sixty seconds' worth of distance run,

Yours is the Earth and everything that's in it,

And - which is more - you'll be a Man, my son!"

Šobrīd darbā esmu viena pati, dzeru kafiju, taisu prezentāciju par Genogrammu jeb (dzimtas koku) izveidi, un fonā var skanēt vecs youtubes favorītu pleilists - un starp tiem skan labas dziesmas un muļķīgā Šūpuļdziesma, kas atgādināja par to kā 2dien paliku pie Baibas un sākām runāt par vecām īsziņām un pagātnēm.

Un cik izrādās, es jau šo meitieti pazīstu 4 gadu, tomēr smieklīgākais laika posms noteikti bija tas, kuru atgādināja viņas istabā stāvošā grāmata Twilight.

Lai arī cik ļoti mēs par to pasmietos tagad, tomēr ienāca prātā jautājums, kad vēl es būtu bijusi tik ļoti aizrāvusies ar kaut ko? Kad vēl esmu spējusi, būt pilnīgi iekš tā, ko es daru, atslēdzot prātu?

Varbūt pietrūkst stipru emociju, bet no otras puses nezinu, vai tas būtu nepieciešams.

It kā jau brālim taisnība, esmu savākta pēc atgriešanās no brīvprātīgā darba, bet ... Kāds bet? Nezinu. Jāsāk tik.. vai arī jāturpina dzīvot tā kā es gribēju atgriežoties (lai arī kā tas būtu). Un vairākas reizes piefiksēju, ka sarunās esmu pieminējusi, ka trūkst tas noslēguma punkts atgriešanās posmā. Jāsaņemās un jāuztaisa tāda kā noslēguma atskaite!

 

+! vakardienas pusdienas pārtraukums ar Artu atgādināja Spānijas plānu, par randiņu, par atvēlēto laiklu kādā atmosfēriskā kafeinīcā.. ar sevi. Laikam būtu jāisteno tas atgriežoties

 Šodien atkal uz jōgu, vajag vairāk sportu, jo nezinu uz kurieni dodos. Jā, jāsarunā beidzot par to baseinu!

Uz mana galda guļ vijoles stīga. Tā ir brīva. Es pagriežu vienu tās galu, un tā reaģē. Tā ir brīva. Taču tā nav brīva darīt to, kam vijoles stīga ir paredzēta – radīt mūziku. Tad nu es to paņemu, iestiprinu savā vijolē un cieši nostiepju. Tikai tagad tā ir brīva būt par vijoles stīgu.

Vispār pirmā normālās galvas darba nedēļa.

Noteikti izlasi.

Fantastiski labs darbs iekš tēmas Vīzija par ikdienas cilvēku 2030. gadā.

http://latvija2030.prakse.lv/9451/9456/

Tev patiks!

[0:50:15] Bī.: kā jūties, mīlīt/?
[0:52:45] Ā: nu tā, ka gribētu padoties, mest pie malas, jo neredzu kā iespējams man uzrakstīt to, kas nepieciešams


Gribas jau domāt, ka man jau tas nav iespējams uzrasktīt, bet ar Viņa palīdzību jau tiek kārtota mūsu dzīve.
Bet pat ar tādu domu kaut kā nesanāk un gribas laist pinkšķi.

Savādi zināt, ka vēl pirms mēneša Tu sevī sajūti to neizskaidrojamo "es redzu, kur manam ceļam ir jāvirzās, ka tiešām liekas, Tevi vada tur, kur Tevi grib redzēt", bet tagad? Labi ir dota nedēļa. Jāizdzīvo. Jācenšas paveikt labāko.


Vispār ziniet, ja tas viss izdosies, sākot ar nākošo nedēļu, tiešām sākšu dzīvot tā, kā gribēju dzīvot pirms savas atgriešanās.
Tagad censties. Laikam jau vajag smago pirms tam procesu, lai iegūstot Tu to novērtētu vairāk, [varbūt] ?

Nezinu, bet zini kā, ja tai jābūt manai vietai galīgi gribas ticēt ka viņš man palīdzēs.

Otrdiena  - Oficiāli pirmā diena darbā jebšu Ziemassvētku pasēdēšana. Vakars pavadīts ar Agnesi Fonteinā līdz gandrīz 5iem un salikās, ka pēc tik ilgiem laikiem viņu atkal satiku sarunā.
Ar pieteikumu gan neesmu pavirzījusies uz priekšu.
Tomēr, pēc dienas iesākuma, kas šķita velti izlietots tomēr bija arī pozitīvās daļas:

• iegādājos blociņu savām ikdienas personības atskaitēm
• netīšām satiku krustmāti, par kuras eksistenci neesmu dzirdējusi daudzkārt (viņa dejo tango un nospļaujas, ko citi par viņu domā. feini.)
  
• no viņas dārgās meitas uzzināju par Zis Foundation For Travel Grants (kādam varbūt noderēs - ja neesi pārsniedzis 20 gadu vecumu - dodies izaicināt sevi ceļojot, uzraksti projektu un saņem 600 eiro grantu)
• parunājos ar brāli par viņa attiecībām (sapratne palīdz netiesāt) jebšu vienkārši jāsaprot, lai neizplatītu negācijas. Paskaties uz tiem cilvēkiem un saproti jau, ka cīnāmies visi ar līdzīgiem dēmoniem. Tie, kurus atpazīstam sevī, jau parasti ir tie, kas mūs citos tracina.
  
• ja neskaita mazo depresijas lēkmīti, tad ar māsu noskatījos sasodīti jauku filmu "500 days of summer"

zini ko, tagad došos rakstīt savu emociju atskaiti.

Vai vienmeer peec lielaas veelmes atdzimt, buut nomodaa utt ir jaieslikst kkada superemocionala depresija?
ja un man nepatik, ka es vairs nemaku pat rakstit.

izejiet ārā tagad un paskatieties zvaigznēs.

un atrodi vairāk laika izdarīt tādas random lietas. mieram.

Jāiet uzmeikot divas tējas, lai varu māsu līdzi pasaukt

Man ir nedēļa pirms jādodas prom uz Spāniju un man nav ne jausmas kā uz to visu skatīties :)

Ko es paspēšu, kas man būtu jāpaspēj, un ko vispār man būtu jādara? - to prasa cilvēks, kurš nav bijis ārpus savas Latvijas ilgāk par 11 dienām un pat tad pazīstamo letiņu pavadībā.
Labi, zinu, zinu kādu svarīgu lietu,kas man būtu jādara - valoda ehh.
Jau teicu,ka viss sāksies ar iemešanu apmācībās uz 5ām dienām? Un minēšu,ka tur lielākoties valdīs spāņu valoda (jā, viņi jau atsūtīja programmu - diemžēl spāniski un ar jautājošu epastu par to, lai katrs uzraksta savu spāņu valodas līmeni.)
Varu ziņot arī savu līdzbiedru vārdus - Jonathan, Maarja – Liisa, Valeria, Meeri, Julien, Giorges, Beate, Sarah, Lea, Ionut
Kaut kā jāizzīlē ar kuru diez es būšu kopā Sarriā?

Vispār gribu daiļi mierīgu vietu, bet par to ziņošu kad nonākšu savā mītnē.
Nu būtu tā jauki, ja praktizētu tur tās lietas, kas mani iedvesmo un nomierina.

Un galvenais iemācītos vadīt savu dzīvi, redzēt un veidot kāda tad esmu.
Savā būtībā.
Prom no pierastā un reizēm arī viedokļa uzspiestā.
Un beidzot bērnības sapnis par savu finanšu operēšanu pašai. ha ha [ka tik par šo vēl nešausminos vēlāk].
Bet būs pareizi/vērtīgi un labi. Es gribēju pārbaudīt un redzēt, ko Dievs man atklās.



Kaut kā tā kafejnīcas idille kaut ko piesaistīja manā uzmanībā. Jā, vajadzētu nolemt, ka vismaz reizi nedēļā atrodu vienkāršu laiku una cita con mi mismo randiņam ar sevi - lai redzētu kur esmu nonākusi.

Bet vispār piedāvājiet man randiņus ar jums šonedēļ, atgādiniet, lai mācos valodu, nāciet/palīdziet man iepirkties, aizvediet līdz adorācijas kapelai  un atstājiet.
Glābiet.
Un atgādiniet, lai uzticos Viņam.
Es Viņu mīlu; es tagad cenšos veidot attiecības ar Viņu. Nezinu gan cik viegli kaut vienam no mums tas būs.
[un arī šai ziņā jums būs man jāpalīdz ar mūziku!]

Jā, vēl jāpajautā agatai par ģitāras transporta iespējām lidmašīnā, un laikam došos vannā - lai vismaz būtu piespiesta būt kaut kur ar Spāņu valodas grāmatu mi libro de espanol
:)
vēliet veiksmi man, un atcerieties vēlāk savās lūgšanās.

Ps. nezinu kāpēc starp tām visām bildēm tai adresē uzpeldēja arī tā, kas rotā manu psiholoģijā veidoto plakātu pie sienas.


Jauku svētdienu šmurguļi.
svētdiena ir
El domingo.

To gan es zinu.

..Reizēm es eju par tālu. Reizēm es neesmu es, ..

Es šobrīd klausos Mielavu, laikam tiem, kas zin, ka viņu uzskatu par vienā traumas burkā ar  Rutuli bāžamu, uzreiz būtu skaidrs,ka ar manu emocionālo garastāvokli viennozīmīgi kaut kas nav kārtībā.

Es nesaprotu šo dienu, es nesaprotu tās emocijas. Es minētu, ka ir pilnmēness vai iedomājos, ka beidzot kā visi varētu novelt to uz vēl kādām tuvojošām dienām - bet es zinu,ka nekas no tā nebūtu patiesi.
Un es nezinu, un kārtējo reiz par vienīgo iemeslu esmu es pati.

Jo ātrāk bēgu, jo tuvāk esmu.
Jo izliekos, jo ilgojos.
JO ātrāk bēgu, jo tuvāk esmu.
Jo aizslēdzos, jo atveros.

No "visa sakārtotā"  gara-stāvokļa, kurā dzīvojos kādu laiku atpakaļ, kad spēju saskatīt tik daudz vietas, kur man sevī jāstrādā, kāda esmu bijusi, kā tagad ar palīdzību veidoju, kā izgāžos šajās cīņās un ceļos atkal, esmu nokļuvusi kkādā emocionālā virpulī.

Cik savāda lēkāšana, no pareizās - mērķtiecīgās sajūtas, kad esmu kārtējoreizi iesākusi rītu ar ķermeņa pamošanās vingrošanu un vismaz izlasītu lūgšanu, aizslīdot uz pārdomām, vai daru lietas, ko patiešām es vēlos (domājot par braukšanu mājās), kamēr lasu grāmatu guļot blakus slimajai Artai, līdz iekšējā miera sajūtas mirklim, kad esmu aizminusies līdz pakaviņam, lai sēžot uz PSRS laika kko, netālu nometusi riteni, saulē un zaļajai zālei vējā pluinoties es vērtos ūdenī un lasītu "ēd lūdzies mīli" un domātu kas parakstītu manu petīciju Dievam, vai man tiešām būtu nepieciešama mīlestība. Interesanti īstenībā, sēdēt un censties izdomāt kaut kādus pozitīvus aspektus romantikai mīlestībai manā dzīvē un tad pieķert sevi pie domas, vai tas tiešām būtu nepieciešams?
Sīkie strīdi uzreiz jau satiekot māti; saņemšanās uz labu attieksmi, lielākais lepnums kāds jebkad bijis - par perfektu Ziedkāpostu sautējumu ar kariju, (cik savādi - sen tādu vienkāršu un patiesu prieku nebiju izjutusi, sēdēju, ēdu, lepojos un smaidīju) jaukām sarunām ar māšeli, līdz pilnīgam sabrukumam, dēļ tā, kādas emocijas es iekšēji nesu pret māti. Un es nezinu kāpēc nelabais uz mani tik ļoti šai punktā var spēlēt, bet trakākais ir apzināties - tie nav emociju izraisīti strīdiņi, bet tā ir apzināta attieksme/nostāja/sajūtas par šo cilvēku/viņa uzvedību/rīcībām/uztveri kopumā, un apzinoties,ka viņa nav spējīga neko uzklausīt no tā, kas ir manī, es vienkārši to turpināšu paurī vēl vairāk malt un atkal un atkal uz sīkumiem nenoturēšos.



Vispār es neko nesaprotu, varbūt tās visas izjūtas vienkārši tā šodienai dīvaini, varbūt ņemšu rīt piecelšos un viss būs labi?
Tā taču varētu būt? Un vēl man šodien gribējās klausīties māšeles saliktās vecās dziesmas, sen neklausītas kā This Years Love (kas skanēja abas reizes,kad pienācu pie datoru), bītlu Something  un visādi citādi romantiski melanholiskās
Nezinu, parādās aizdomīgas domas, ka būšu kko ar to petīcijas interesi sabojājusi. Es tak neesmu spējīga uz vienkāršu cilvēcisku mīlestību.



Bet varbūt man liktens dod iemeslus skatīties ļoti Skotijas virzienā, kā jau iepriekšējā dienā to lika darīt saruna ar sava otrā vārda māsu par likteņiem, iestrēgšanām un tā.

nomierināšos, pagatavošu un tad rakstīšu. pluss centīšos būt ļoti laipna un pieklājīga, lai arī negribas.

just take me through.


Ziedkāpostu sautējums ar kariju

Nezinu kapēc, bet veinīgais ko šobrīd droši varētu uzrakstīt ir dziesma ko klausos - 30 sekundes līdz marsam - closer to the edge
nenožēlo neko ko esi izdarījis, jo beigās tas Tevi padara par to,kas tu esi.

(:

nespēju pamācīties spāņu valodu vai izdarīt vispār ko sakarīgi-vērtīgu.
Un nezinu pat vai gribu.

Pie reizes ir sagaidīts pirmais apzināti nesaistītais pirmais septembris. Nekādas skolas un šobrīd 16dienas līdz aizlidošanai.
Bet pirmais bija jauks. Savādāka ballīte kā pagājušogad un nebija ar nekādas peldes vai kā tamlīdzīgi, bet reizē arī lielāka brīvība, ko mācos.


 there are so many moments you can share with anyone someone - and you just feel like that moment will last forever when it is only a moment.

Laikam jānolādē dziesma un jādodas skriet.

vēljoprojām neemsu sapratusi kāda visam ir jēga, toties pēdējā laikā ir kāda laba apziņa.
Un tā jau ir līdzesoša kopš Austrijas iedzīvotāja apmeklēšanas un adorācijas laika.
Par svarīgākajām lietām,kas jākārto, par Sicīliju, kur bija iespēja pārbaudīt sevi svešo vidē, kur pietika laika Skrūvšņoras vēstulēm, pārdomām, kāda personība esmu, kāds draugs, kāds ģimenes biedrs; un vēl arī Rīgas apmācības, kur atkal jauni cilvēki un iespēja trenēt - runāju ko patiešām domāju, esmu uzmanīga pret to, ko par mani domātu Dievs nevis kāds cits.



Viss veido kādu pavedienu, jāuzticas.

PS. kāda frāze no apmācībām "es neesmu attiecību cilvēks", lika padomāt - kādēļ tā teicu un vai tā tiešām ir, un sapratu, ka viss bildē izskatās diametrāli pretēji. Visas mazās rīcības, atteikšanās vai atraidījums drīzāk ir bijis tādēļ, ka vēljoprojām ticu kaut kāda veida attiecībām, un neesmu gatava piekrist tā pat - kaut kam ko piedāvā vai tam, kas nāk. Ko es gaidu arī nezinu, bet vai tas ir tik svarīgi? Vai es vispār ko gaidu arī nezinu, bet man patīk pēdējā laika komplimenti un "man nerūp vai tev patīku" attieksme.  (:

• vakardien rūpīgi sagriezu zaļumus un saveitoju tukšās kastītēs saldēšanai.

• šodien (tikko) izmeģināju savas kulinārspējas. Neatceros vai kādreiz es būtu gatavojusi ēdienu, kur tā pagatavošanai no mansi prasītu pieskatīt reizē trīs traukus uz plīts. Vispār jau nekas sarežģīts, bet man patika, un pat liekas, ka garšo tīri jauki un veselīgi. Tikai mazliet pietrūkst tie piededzinātie kabaču gabaliņi.

Man liekas tik savādi jauki dzīvot domājot, ka mīlu pasauli.



tālāk vaajdzēs kādu arī nopietnu gatavošanas izaicinājumu paņemt, ne tikai tā izdomāt
 

...Stāvu uz apsūnjoša, liela akmens, atspiedusies pret koka stumbra un slēpjos no lietus.
Man rokās stāv omes iedotā grāmata un telefons ar kuru tai rītā rakstu tik daudz īsziņas.
Ejot pa taku, pirms brīža no manis tikai kāda metra attālumā iztraucētas man garām aizleca divas stirnas.
Tik viegli, graciozi un brīvi. Tāpat kā tai brīdī , dzīvojoties todien pie viņiem,(pēc vakardienas negaisa pastaigām) jutās mana dvēsele.
Apmaldījusies vietā, kur laiks liekas beidzot būtu beidzis savu marotona skrējienu un nogūlies blakus esošajā zālē ir pievēris acis un tātad uz brīdi neeksistē.

Es atklāju savu Miera ostu vietā, kur bērnībā uzturējos tik bieži. Un tagad ir grūti aprast ar ideju, ka šo pēdējo 3 gadu laikā kopš pārvākšanās tur esmu bijusi tikai retumis. Tikai tagad, kad drīz ceļi vedīs prom no Lv atradu savu ostu. Tāds miera un bērnības trakulību sajaukums, ka izejot ārā šķita varētu raudāt.


Bet nekas.
Vismaz arī mazliet angliski tur padomāju.

"Kastīte laiž angliski"

Un ja arī tagad jau cilvēki ar saviem stāstiem un arī ikdiena šeit mani ir aizvīlusi no tā mirkļa prom .. - vienalga, mazās lietas, caur kurām var aizskart tavu dvēseli, tās spēj arī viņu mainīt. Un ir mazliet izmainījusies. Un šodien izlasīju tekstu,ka pasaule pret tevi izturēsies tā, kā tu attieksies pret viņu. Tad esmu nolēmusi būt viņā iemīlējusies. Tikai nezinu kādas darbības tas no manis pieprasa?



Gribu nebeidzamo adorāciju

ļoti pēcpozitīvā noskaņojumā.

Ar daudz asarām, mūziku un alkoholu sēžot vienai pļavenē.

tagad turpinu +/- tādā pat garā mājās. Tikai klāt nācis Gustavo un internets (un tas nemaz neuzlabo morālo stāvokli) jipijē.

Par pozitivus festivalu zinosu velak, vai jaiemet

Uz_acs apraksta links