...Stāvu uz apsūnjoša, liela akmens, atspiedusies pret koka stumbra un slēpjos no lietus.
Man rokās stāv omes iedotā grāmata un telefons ar kuru tai rītā rakstu tik daudz īsziņas.
Ejot pa taku, pirms brīža no manis tikai kāda metra attālumā iztraucētas man garām aizleca divas stirnas.
Tik viegli, graciozi un brīvi. Tāpat kā tai brīdī , dzīvojoties todien pie viņiem,(pēc vakardienas negaisa pastaigām) jutās mana dvēsele.
Apmaldījusies vietā, kur laiks liekas beidzot būtu beidzis savu marotona skrējienu un nogūlies blakus esošajā zālē ir pievēris acis un tātad uz brīdi neeksistē.

Es atklāju savu Miera ostu vietā, kur bērnībā uzturējos tik bieži. Un tagad ir grūti aprast ar ideju, ka šo pēdējo 3 gadu laikā kopš pārvākšanās tur esmu bijusi tikai retumis. Tikai tagad, kad drīz ceļi vedīs prom no Lv atradu savu ostu. Tāds miera un bērnības trakulību sajaukums, ka izejot ārā šķita varētu raudāt.


Bet nekas.
Vismaz arī mazliet angliski tur padomāju.

"Kastīte laiž angliski"

Un ja arī tagad jau cilvēki ar saviem stāstiem un arī ikdiena šeit mani ir aizvīlusi no tā mirkļa prom .. - vienalga, mazās lietas, caur kurām var aizskart tavu dvēseli, tās spēj arī viņu mainīt. Un ir mazliet izmainījusies. Un šodien izlasīju tekstu,ka pasaule pret tevi izturēsies tā, kā tu attieksies pret viņu. Tad esmu nolēmusi būt viņā iemīlējusies. Tikai nezinu kādas darbības tas no manis pieprasa?



Gribu nebeidzamo adorāciju