- - inaf

Nekādas mājsaimniekošanas vairs! Kļūda kļūda.
Visu to laiku, ko varēja likt lietā galvu, iet ar mazuli pastaigās, rušināties pa lapām, kalt sazvērestības plānus...
Trūkums, protams nav draugs, bet nauda taču mums vajadzīga, lai mēs justos droši un drošība- lai justos laimīgi.
Ja šitā tas notiek, tad nu nē...
Tātad- es protu daudz ko un arī lietas, kas jādara ar rokām, taču tās nav mana kaislība un reti kad ir pietiekoši nostrādātas, lai varētu interesēt patērētāju. (Par ēdienu gatavošanu, es ceru- izņēmums. A moš arī nē. tā pat kā ar pārējām ar rokām darāmām lietām- iedvesmas jautājums. Tik konservi man īpaši nesanāk. ) pisec kas te darās. galvā bardaks apkārt bardaks.
no šitā visa es atsakos un domāju izbeigt spēlēt nabadziņu. Mans darba tirgus potenciāls ir mana galva- idejas, komunikācija, teksti. Kāpēc tad es jau otro nedēļu skumji nolūkojos logā, kā birst lapas, mērcēju nieres ūdenī, šķinu cidonijas un griežu ābolus? Jābeidz spēlēt māmiņās.
Nost ar visiem šitiem stereotipiem.
Mazulis, protams, ir pirmajā vietā= tad jāatcerās pašai būt laimīgai
(jo ko gan citu grib vecāki, ja ne bērnu laimi un ko gan citu grib bērni, ja ne vecāku laimi?)
Bardaks ir vienalga. galvenais, ka mums ir mūsu kārtīgais stūrītis. Eņģeļi saka, lai neuztraucamies par naudu. Materiālā labklājība esot tāda lieta, ko piemetīs klāt, ja vajadzīgs, tad ja rīkosimies pareizi. Tāpēc es mēģināšu atgūt mieru un būs laimība.
Kā būtu teikusi san- ne tādi vien laiki pieredzēti!