- - par to kā liekās un to kā ir

Tikko izlasīju ko es esmu uzrakstījusi vienā pašanalīzei veltītā naktī ~ 4 nedēļas pirms Timoteja ieņemšanas.
Daļas no tā:

“Ko mēs no tā varam mācīties?
1. Bībele nav parocīgs vīna pudeles attaisāmais.
2. Labi, ka mācītājs neredzēja.
Un vispār Mormoņu bībele jau nav nekāda bībele, bet kaut kāds slims teoloģisks fantasy un arī Vīns jau nav nekāds vīns, bet blaženstvo vienkārši. Atkal izplūstu detaļās”

“Grūti būt sievietei. Čurāt stāvus nevar. Ar čomiem grūti. Kā lasīju vienam krieviņam uz t- shirta “seksom druzjbu njeizportjish”. Nezinu. Manā praksē (par praksi es nosaucu dzīvi- pataloģija kaut kāda?) ir viens gadījums, kurš pilnīgi atbilst šim tekstam, tak diez vai tas tā optom strādā. Domājams, izņēmums. “

“Es visu laiku brīnos- kā tās jūtas rodās un kāpēc?
un tagad es domāju tā;
Attālums.
Tā ir visa mīkla un arī atrisinājums. Tas ir, kā teica viens paziņa (laikam es viņam patīku?) ; Vot es nevaru izfunktierēt to matricu, pēc kuras tu darbojies savā dzīvē.
Tas ir ļoti pareizi teikts, manuprāt. Tā dīvainā padarīšana ar visām tām iemīlēšanām ir tāda greizo spoguļu galerija. Visi mani biedē; Neej tam klāt! Neaiztiec to! Netaisi vaļā tās durvis! Un es klausu, bet patiesībā, jau kopš mazām dienām man vienmēr licies, ka visas tās mīlas padarīšanas, ka tur jābūt pēc iespējas mazāk mīklām un mistērijām un vairāk kopā būšanas un brīnumiem un tā. Var būt, ka vajag būt tiešam un atklātam, jo tas taču ļoti atvaira pliku kaislību (that’s the power!) un atmizo visu to būšanu līdz tam, kas nu pa īstam tur ir. cik nu iespējams, mandomāt.
Mūsdienās kaislības kults gan ir tik izkopts un labi pārdots, ka cilvēki ir “gatavi dvēseli iemainīt“ prêt mūžīgu skriešanu pēc iedomu tēliem. (kā varna kādreiz teica: “Nesaki viņam , lai nav tā izlaizītā krējuma trauka sajūta”) A var būt labāk būtu vilties, pārdzīvot un dzīvot tālāk? “


“Baidos, ka laiks iet uz priekšu un tad manai māsai ir divi mazuļi, mammai ir Dāvids. Mammai ir “bērnu māja”, die’s pasarg, vēl pašai uzradīsies kaut kādi rižiki un tad būs kā būs. Ļoti gribās kaut vai uz mēnesi dzīvē šitajā pabūt vienai ar sevi. Iepazīties. Nu kā jau Zatlers būtu teicis…”

“Nevar saprast. Ja man Dievs neiedos naudu, tad nebraukšu studēt. Man jau vislaiku gribās Dievam pateikt šitā; Tu saki kā vajag un tā arī būs! A viņš man ; Es jau saku! Un vienmēr tad tāds aplauziens… Nu citreiz jau arī smieklīgi ir, dažreiz es tā draudzīgi piemetos blakām un arī smejos- jā, jā pati sev bedri izraku- re kā smieklīgi nožāvos. Bet tas jau tā- no jūdaisma pozīcijām. Ja es atļautos (un, piedodiet man- man šobrīd tāds izklājums arī ir) ticēt, ka Dievs ir arī mūsos- kopo4e- manī un tevī.(Ieva un Ādams, johambī)”

“Dzīvotgriba kūsāt kūsā!
Bet ir arī nomirtgriba, bet lai takš viņa atšujās.
Labāk es ēdīšu sabalansētu pārtiku un nesmēķēšu, nekā miršu nost. Bet vēl labāk es tik daudz nedirsīšu un mīlēšu dzīvi šausmīgi. Kā omārs haijams līdz banālībai izmisīgi ; vīnu! Lejiet pilnus kausus! Ātrāk! Es novecoju!”

“Tas, kas ir veiksmīgi mūsu laulības peizāžā ir darbu dalījums; es esmu rakstvedis un viņš ir amatnieks. Hehe. Bet tā jau arī pa lielam ir.
Mani jau reizēm kārdina šaitāns uzdot jautājumu “Un kā būtu, ja būtu?” Nu vot, ja es, piemēram, draudzētos ar kautkādu vēl rakstvedi, vai priesteri un mēs kopā romantiski parazitētu uz sabiedrības treknā un strādīgā runmpīša, vai tas nebūtu varen jautri un izklaidējoši?
Un vēl jau tas viņš tak nemaz nav ruds.
Labi. Šito bišķi uz vēlāku jāatliek, jo tēma pārliecīgi plaša.”



Necik daudz atlikt šo “plašo” tēmu nesanāca. Drīz jau pieteicās mazulis. un Kaspara aizstāvībai jāsaka, ka Timotejam nemaz nepiestāvētu rudi mati- viņš tāpat ir īsts skaistulis.

Šajās nedēļās pirms Timoteja ieņemšanas es paguvu aizbraukt uz Tallinu, iestāties BMF mediju nodaļā, taču studijām nedabūju naudu (bet toties vēlāk saņēmu stipendiju, vēl naudu un vēl studējošo pabalstu no LU teologiem, kuros jau mācījos) piedalījos brīnišķīgajā Ķīnas nometnē (kurā pati sev par izbrīnu pateicu Lapsai, ka man jāsteidzas dzīvot, jo es taka arī kaut kad taisos bērnus dabūt. Tā arī notika, tikai izrādījās, ka ar bērniem dzīves kļūst tikai vairāk un steigties nav kur. (Dzīves attiecības ar laiku noteikti ir nedaudz sarežģītākas par kapitālisma ieaudzināto “laiks ir nauda”. Var būt “ The fifth elementh” citāts; "Time doesn't matter. Only life matters.” Ir kaut nedaudz trāpīgāks? It īpaši kopā ar vizuālo daļu .
To saka tas citplanētietis ar milzīgo ķermeni un mazo galvu ( kura lēnīgā gaita ir pavisam līdzīga kā vairākumam jauno māšu, kad viņas pēc kolektīvā aicinājuma, lēni, bet mērķtiecīgi virzās pa dzemdību nama koridoru uz ēdamtelpas pusi.)
kad viņu aicina pasteigties, jo tūliņ aizvērsies некияs slepenās durvis kaut kādā piramīdā.

Nu bet tagad nākamais gabaliņš no manas pirms Timoteja Pelles atzīšanās:

“Es pat esmu aizmirsusi, kā tas ir “runāties pa īstam”. Var būt pie vainas visa tā mana subjektīvi-objektīvi-interpretācija fiškošana. Nē. Lai gan nē. Tas arī mazliet, bet ne tikai.
Nevar neviens tā kārtīgi pateikt kas tā ir tāda par runāšanos pa īstam, bet, kurš ir pieredzējis, tas zina.”

“Ziniet ka sir jocīgi? Mans prāts tagad runā Ievas balsī. Viņa ir viena dzīvespriecīga sieviete! Tas šausmīgi negantais prieks, apaļais Rh burhts un aizrautība. Nu tas ir apbrīnojami. Viņa ir tik brīva un eleganta kā francūziete. Viņa nav tā ka šausmīgi prātīga būtu. Viņa ir baudītāja un tāpēc tas ir labi, ka viņas balss skan manā galvā.
Tā neko sev tas vīns.”

“Nu tā, mīļā draudze! Es tagad izlasīšu savu garadarbu, ierakstīšu cibā, ka esmu sarakstījusi brīnišķīgu stāstu, kuru diemžēl nevaru publicēt, jo tajā pateikts viss tas, ko es nekādi nevaru saņeties pateikt .”

Viss.

Tagad Timotejam ir 11 dienas. Šodien mēs ar Kasparu izgājām sabiedrības noteikto iesvētīšanas rituālu vecāku kārtā- saņēmām dzimšanas apliecību. Kaspars daudzkārt parakstījās, ka atzīst Timoteju par savu dēlu, es- arī par kaut ko parakstījos, bet ne tik daudz un aiz satraukuma jau neatceros, ko, tikai atceros, ka papīrā, ko parakstīju bija rakstīts- dzimis: dzīvs. Un kabinetā, kamēr pildījām dokumentus ienāca sieviete ar baseta seju un jautāja “Kam sajaukti dati; nedzīvajam, jeb Finkam?” un tas mani nobiedēja, jo man bail nojaust kādu nelaimi, tā, kā tas reizēm gadās.
Un tad vēl tur skanēja Camouflage; Love Is A Shield

http://www.asklyrics.com/display/Camouflage/Love_Is_A_Shield_Lyrics/122104.htm

(Pievērsiet uzmanību vārdiem)

Pie vārdiem "love is a baby in mothers arms" es pamanīju pie sienas gleznu, kurā ļoti neveikli attainota māte ar zīdaini rokās.
Māksliniece, acīmredzot, tik pat laba gleznotāja kā mums kaimiņos dzīvojošā sētnieka sieva- mūziķe (viņas “nepabeigtie skaņdarbi uz nenoskaņotām klavierēm” un ciešanas raisošie operdziedājumi ieskan mūsu guļamistabā pa caurumu sienā tieši pie bēbīša gultiņas galvgaļa. [Pacietības ziņā viņš ir īsts teodors, tas mūsu Timotejs!])
Māti un milzu zīdaini, kurš atdusējās viņas nedabiski kokainajā satvērienā, māksliniece bija vēlējusies atainot pēc iespējas gaišākās un cerīgākās krāsās (tāds pasūtījums, jādomā). Taču bālganā tonālā gamma un, vietām, ar trekniem otas vēzieniem saliktie, zeltainās gaismas akcenti, radīja iespaidu par kādas ezotēriskas sektas bukletu noformējumam izmantojamu pseidoikonu.


Kļuva atkal bišķi bailīgi, lai gan tobrīd to neapzinājos. Tikai zīmīgi sablenzāmies ar Kasparu. Bailes no nāves. Tāds atsvars bezgalīgai mīlestībai.
Bet pieminētais Finks, nebija vis slavenais Eižens Finks,
http://www.marazalite.lv/html/dramatugija/25604.php
bet gan Jēkabs Finks- mazulis, kas piereģistrēts tieši pirms Timoteja Pelles Kalniņa.