- - Šodien

Ārēji tiešām ok, pat labi darbojos, bet baigās skumjas. Nogurums no dzīves. Tā apziņa, ka dzīve nu ieņēmusi daudz maz stabilu un nemaināmu/ nemainīgu kursu, bet tas tik ļoti ļoti atšķirās no tā ko vēlos, ko gaidīju, ko cerēju. Kaut kāda četrdesmitgadnieku krīze. Un paralēli tam visam vēl atgriezušās skaudības lēkmes par citu izdevušos adultingu, parentingu, socializingu, selfcaringu. Biju domājusi, ka puslīdz jau māku dīlot ar savu nepatīkamo raksturu, bet še tev! Atkal ragi izlīduši. Tā ka skumji.
Bet ja runājam par mazajām uzvarām - meitai šikās māsīcas vakar atnāca ciemos s načovkai. Spēlējām spēles, austāk par zemi, gājām piedzīvojumā pēc malkas, monopolu uzrāvām, pašas cepa zaļās (pārtikas krāsviela) pankūkas no rīta. Vienvārdsakot, bērnu paradīze.
Sazvanījos ar mammu, kura vakar (savos 64 gados) bija uz stilīgāko mākslinieku-intelektuāļu balli šajā gadā. Viņa tur bija lieliski parunājusies ar vairākiem cilvēkiem, visi bijuši “uz viena viļņa”, likuši labu mūziku un viņa brīnišķīgi izdejojusies. Vēl šādi tādi novērojumi un smieklīgi atgadījumi, ko man vajadzētu dzirdēt kādreiz pie kafijas tases. Šovakar viņa uz teātri.
Zinu jau zinu, ka jāpriecājas par mammu. Un es jau priecājos, bet tā sasodītā salīdzināšanās.
Esmu gandrīz pusi jaunāka un pat pūlī padejot vairs nespētu ar prieku.
Par kādu nākotni tad man domāt?