- - Ezītis, kurš iemācījās elpot ar dibenu/Why you are sharing all this information with me?

Nupat taisījos te kaut ko personisku atkal iekvekšķēt un iegauduļot, kad galvā sāka riņķot civilvīra pamācības: "?" "Tas taču nav interesanti- to lasīt!" "Kam tev tas vajadzīgs, lai visito redz?" utjp.
Un taisnība jau it kā arī ir. Nekādus diži interesantus notikumus neaprakstu, pēdējā laikā. Daudzkārt tāpēc, ka man ir piemetusies bremze fiziskā un sašaurināts redzesloks. Kaut kāda balss no tālienes jau reizēm sauc, ka noticis kaut kas īpašs, aprakstīšanas vērts, bet cita, protams uzreiz iebilst, ka tas viss ir "in my head".
Bet priekš kam man galvā glabāt visādu draņķību, ja var arī visu ko foršu- that is the question?!
Galu galā (ir nāve) neesmu jau nekāds rakstnieks nr.1, lai rakstītu visu tā, tipa, stilīgi. Nav jau, protams, šitā arī nekāda "dienasgrāmata", lai gan tiek saukta par "interneta dienasgrāmatu".
"Dienasgrāmata" tādā nozīmē, kā ierakstīt kaut ko katru dienu- jā, bet tā, lai ierakstītu "visu patiesību" un tad slēptu monitoru zem spilvena, lai (dies' pasarg!) neviens neatrod- nē.

Tātad agonizēju es pirms brīža, vai manas nesakarīgās, nekoncentrētās pārdomas un nākotnes plānus ir vērts noformēt sev un citiem lasāma un saprotama texta formā. Padomāju- ne šūda! Nolēmu tad mazliet palasīties, ko citi raksta, atvēru Zimbabve diengrāmatu un- re! Visiem tā ira. Arī viņa par to pašu!


Bet jūs man piedodiet,
es noguru rakstīt.
Gribētos apsēsties uz celma


Es biju uz Soņu. Baltajā naktī kokā karājās šūpoles, šūpolēs- muskuļaina spāņu meitene.