Viduszemes hronikas

Ielidoju Pekinā, atved mani taksis līdz universitātei. Taksists izceļ koferus, taču neiekāpj atpakaļ. Kāpēc? Jo jāaizskrien pie universitātes žoga pačurāt. Vienpadsmitos no rīta, lielas ielas malā.

5. septembra rītā biju darbā pirms astoņiem kā man bija teikts, izskatījos tik pieklājīga, ka pieklājīgāk jau nevarēja, un pulksten astoņos manas nodarbības telpa bija tieši tikpat tukša kā sākumā. Apkārt staigā administratīvā darbiniece no Centrāleiropas valodu departamenta, visi pasniedzēji uz vietas, studenta neviena, zvani šurpu turpu, parādās ungāru pasniedzēju ķīniešu asistents un ar vainīgu skatienu sejā saka, ka, ēeee, zini, Aija, nodarbība ir atcelta, studenti jau ir oficiālās atklāšanas pasākuma ēkā un telpā. Dabūju komplimentu, ka man skaista kleita un tad nu pie reizes pajautāju viņam, vai izskatos pietiekami pieklājīgi, lai piedalītos attiecīgajā pasākumā. Dabūjusi apstiprinošu atbildi kopā ar vienu no jaunajiem ungāru valodas pasniedzējiem devos uz jauno ēku, kur paredzēta atklāšana. Pulkstenis ir aptuveni 20 minūtes pāri astoņiem. Pasākuma sākums paredzēts deviņos. Nomarinējāmies attiecīgajā zālē līdz 9:15.

Sākās oficiālais pasākums, runas no universitātes prezidenta (varēju dzīvē novērot konsekutīvo tulkošanu, bija interesanti, labs tulks, visu cieņu), vēstniekiem, valstu pārstāvjiem un pēc tām Latvijas ministru prezidenta biedra, ekonomikas ministra Arvila Ašeradena prezentācija par Latviju. Pēc prezentācijas viena no mūsu studentēm - Austra - latviski pajautāja jautājumu (pajautāja un uzreiz skats uz mums, skolotājām, sak, kā bija; labi bija, Austra, labi bija). Ārkārtīgs lepnums par 'saviem bērniem'. Skolotājam tiek vecāku lomas jaukākā daļa (to jau es kaut kad teicu, vai ne). Pēc pasākuma dažus bērnus intervēja televīzijas, dažus - citi mēdiji.

Visi mani sagatavotie materiāli pirmajai skolas dienai, protams, palika neizmantoti, bet tos es izmantoju šodien. Kopš šodienas Ķīnā ir vēl 14 jaunieši ar latviski skanošiem vārdiem. Puiši šoreiz ir izcēlušies - viens no viņiem izvēlējās būt Indriķis (otrs būs Gundars; otrais gads un vēl joprojām neviena Jāņa). Meitenes ir vairāk, tāpēc viņu vārdi man vēl jāiemācās, bet, ja atmiņa neviļ (varbūt viļ - piecas dienas man ir nodarbības un visas piecas sākas astoņos no rīta; es esmu pūce, ja nu kas), tad man ir Līga, Agnese, Laura, Santa, Sandra, Ilva, Ineta, Sintija, Baiba, Jana, Guna, Laima, Egita, Anita. Laikam. Varbūt kļūdos. Astoņos no rīta manas smadzenes vēl guļ. Ja nu kas, tad izlabošu, kad sapratīšu savas kļūdas, jo kļūdīties drīkst. (papildināts 6.09. kļūdījos tikai divos vārdos; smadzenes, es ar jums lepojos)

Un vēl - spēru vēl vienu soli Ķīnas ikdienas dzīves integrācijā, proti, piesaistīju telefona ķīniskajām programmām Ķīnas bankas karti. Esmu mobila un brīva, un varu norēķināties bez skaidras naudas. Tagad vajadzētu tikai saprast, kā nomainīt (tas ir, vai man to kā ārzemniecei atļaus darīt, kā to tehniski darīt, jā, to es māku) telefona mikro sim un nano sim, lai nav jāstaigā apkārt ar diviem telefoniem, un vispār dzīve būtu teju ideāla. Taču tā kā nākamnedēļ divas dienas no piecām solās būt brīvas, pēc tam līdz septembra beigām būs jāmāca tikai pirmais iesaukums, jo studentiem obligātā militārā apmācība (aha, tieši tā, pirmajā kursā viņiem te tāda ir), būs brīvs laiks risināt tehniskus jautājumus.

Rīt pirmā skolas diena 14 jaunajiem latviešu valodas studentiem Pekinas Starptautisko studiju universitātē. Mazliet ir drebulis, jo, akjel, akjel, es taču neko nejēdzu. (iepriekšējam iesaukumam tīri labi iemācīju, kāpēc gan ar šo lai būtu citādāk?!)
Sagatavoju viņiem latviskus vārdus, lai var izvēlēties, ieliku zibatmiņā alfabētu un klipiņus par Latviju. Interesē, ko viņi zina un vai vispār kaut ko zina. Rīt mums atvēlētas tikai 45 minūtes laika, tāpēc neko pārāk prātīgu nav vērts sākt, jo pēc pirmā bloka visiem kopā jāskrien uz departamenta atklāšanas ceremoniju. Tas man ir atgādināts reizes trīs, tāpat kā trīs reizes atgādināts, ka dresscode is formal wear. Tā vien prasās aiziet iešļūcenēs un šortos, tikai tāpēc, ka tik ļoti dricelē. Lekciju saraksts atsūtīts trīs reizes, būtībā identisks visos trīs variantos (piecas dienas, visās sākas astoņos, uztveršu to kā zīmi, ka beidzot jāiemācās laicīgi iet gulēt). Jauns departaments, jauna veida haoss, komunikācija administratīvā personāla starpā acīmredzami ir nekāda (katrs no iepriekšējo departamentu pārstāvjiem sūta informāciju), īsāk sakot, būs interesants gads. Turklāt, ārzemju pasniedzēju koordinatore no starptautiskās sadarbības un apmaiņas biroja vai nu ir devusies vai tūlīt dosies dekrētā, kas nozīmē haosu vēl vienā sfērā, jo viņas vietniece īsti nezina, kas kur ko kā. Labi, ka ar mūsu dokumentiem tika galā pirms braucām prom vasaras brīvlaikā.
Būs ahem...interesants gads.

I solemnly swear that I'm up to no good savā otrajā Ķīnas gadā šeit veikt ierakstu vismaz reizi nedēļā. Varbūt bez bildēm (iemetot linku uz veselu galeriju kaut kur), bet ar ierakstiem gan jāpacenšas, citādi kāda gan jēga no šī bloga, ja svilpo tukšums? Doma tomēr ir piefiksēt piedzīvojumus, lai vecumdienās ir ar ko kaitināt mazbērnus a la 'kā es toreiz jaunībā Ķīnā'.

Pekinā līgot sākām 18. jūnijā, kad devāmies uz Lietuvas vēstniecību, kur visas trīs Baltijas valstis kopīgi un draudzīgi atzīmēja mums sirdij tik tuvos vasaras saulgriežos. Tā kā ielūgumā bija rakstīts, ka ierašanās casual, flower crowns, kopā ar asistenti, studenti no Latvijas, apciemojām tuvējo pļavu (lasīt: puķu veikalu, kurā jau pa nedēļu bija noskatīti ziedi, kas vismaz attāli līdzinātos tam, ko mēs gribētu sev redzēt uz galvas), universitātes teritorijā noplūcām pāris bambusa zarus apjomam un gatavs. Saņēmām komplimentus, ka tie jau izskatās kā īsti Latvijas vainagi (pat ar visiem bambusiem, haha) un ka latvieši šo lietu ņem visnopietnāk. Bet kā gan citādāk - svētki ir tieši tik lieli, jauki, svarīgi utt, kādus to paši radām! Vakara gaitā bija gan alus un siers no Latvijas (mans kuņģis tos šādā karstumā, tas ir, virs +30, gan atsakās pieņemt, ak, skāde), gan uguns dedzināšana. Kopumā jauki (milzīgs paldies vēstniecībām) un silti (atceroties pagājušā gada lietusgāzes un drēgnumu), forši parunājāmies ar kolēģiem un citiem latviešiem, atkal izraisot izbrīnu par to, ko mēs darām Pekinā (mācām latviešu valodu, jā, tiešām, jā, bez jokiem), bet pietrūka dziesmu un deju. Taču deju man pietrūkst pēc noklusējuma, tāpēc ko nu par to.
Savukārt vakar, kad bija īstais Līgo vakars, neparasto valodu skola (kurš gan cits, vai ne?) sev (jo mums šī tradīcija ir svarīga) un visiem interesentiem noorganizēja pasēdēšanu ap uguni pie ārzemju ekspertu kojām esošajā paviljonā. Mums, protams, bija jāimprovizē saistībā ar visu, ko parasti darām un esam pieraduši ēst un dzert attiecīgajā vakarā, bet tas bija ļoti jauki. Nav ugunskura? Atnesam katrs pa svecei un saliekam tās kopā. Lēkt pāri ugunskuram? Var taču lēkt arī pāri svecēm. Uguns ir un paliek uguns. No ugunsdrošības viedokļa, manuprāt, lēkt pāri svecēm ir drošāk, tāpēc, šķiet, pirmo reizi mūžā arī to izdarīju. Esmu attīrīta no visām pagājušā gadā negatīvajām lietām. Svētku galds, protams, arī improvizēts, taču biju sataupījusi vecāku sūtīto rupjmaizi un uzcepu ķiploku grauzdiņus, kurus novērtēja ne tikai neparasto valodu skola, bet arī mūsu amerikāņu kolēģi. Laiks bija silts, uzpūta vējš, tāpēc bija mūsu uguns arī jāsargā, kaut kur tālumā zibeņoja un ap pusnakti parādījās mēness. Skaisti.
Pirmie Līgo svētki ārpus Latvijas- check! Secinājums tieši tāds pats kā pēc Ziemassvētkiem: jā, pietrūkst māju un ierastās svētku kārtības, bet tas nav galvenais. Galvenais vēl joprojām ir cilvēki. Protams, ka gribētos ar tautiešiem pie ugunskura ar puķu vainagu galvā dziedāt, dejot un gaidīt saullēktu, bet nepavisam nav slikti pamēģināt arī citādāk - pārbaudot pielāgošanās un improvizēšanas spējas.
Nākamā gada plāns (jo Līgo būs piektdienā) ir šo pasākumu padarīt apjomīgāku, ar īstu ugunskuru un ārpus pilsētas. Mans personīgais plāns ir tam pievienot kādu danci un ar puķu vainagu galvā. Dzīvosim, redzēsim.

Vismaz mēnesi ilgs mēģinājumu process, kurš mums laimīgi pagāja garām, jo ārzemju pasniedzējus pārāk nenoslogo ar šādām lietām [dažreiz gribētos piedalīties vairāk, bet kā ir, tā ir], un šodien vadībai un vecākiem tika prezentēts Neparasto valodu skolas audzēkņu progress. Ar prezentācijām, runām un dziesmām. Latviešu valodas grupa dziedāja Prāta Vētras "Starp divām saulēm", un paši uz ģitāras spēlēja pavadījumu. Bija skaisti. Jutos un vēl arvien jūtos ļoti lepna. Malači! Dziesma nav viegla, ja tā jānodzied, it sevišķi, ja nav dzimtajā valodā un jāatceras no galvas.
Vadība varēja par mani ieķiķināt gluži tāpat kā mūsu komendanti par mani ieķiķina, kad saņemu paciņu, jo pa visām vīlēm staro prieks - smaidu un plaukšķinu, un priecājos. Arī par savējo prezentācijām priecājos, lai arī neko nesapratu, jo ķīniski, priecājos par latviešu valodas grupas puisi, kurš bija izvēlēts par vienu no četriem vadītājiem. Tik ļoti smaidīju, ka viņam arī kādā brīdī pazuda stresainā sejas izteiksme un lūpu kaktiņi noraustījās smaidā. Nezinu, kā tas viss izskatās no malas, bet man tiešām par viņiem prieks. Lai kā es purpinu un dusmojos, un lasu morāles viņiem nodarbību laikā, viņi ir forši un ja saņemas, tad var izdarīt ļoti daudz ko. Piemēram, šodienas dziesmu, jā.
Viss pasākums nebija ļoti ilgs pārmaiņas pēc - skolēnu priekšnesumi (četras valodas, līdz ar to četri bloki, katram apmēram 15 minūtes), dažas runas (jo bez tām nekādīgi), fotografēšanās, kaut kādu mistisku balvu pasniegšana (arī mums - smalkas tintes pildspalvas, kuru man būs bail lietot, lai visu nenoķēpātu). Labi, ka nedaudz sapucējos, nebija kauns visu priekšā, jo ienākot zālē mūsu ģeniālais plāns klusi sēdēt pašās beigās tika sagrauts putekļos un nosēdināja pirmajā rindā (haha, atskaņas no universitātes un neveiksmīga mēģinājuma nobāzēties pēdējā rindā uz eksāmenu). Taču tā kā nebija ilgi un man bija perfekta vieta, lai nofilmētu mūsējo priekšnesumu - nesūdzos.

Sestdien ar neparasto valodu skolas komandu bijām sevi kulturāli bagātināt, proti, uz mākslas izstādi Half the Sky: Chinese Woman Artists, kas bija veltīta austrāliešu rakstnieces grāmatas ar tādu pašu nosaukumu atvēršanas svētkiem (tā to sauc, ja?). Es gan neesmu ļoti mākslās izglītota persona, lielākoties mani spriedelējumi par mākslu aprobežojas ar patīk/nepatīk. Līdzīgi kā ar mūziku - nevaru izteikties ar profesionāliem terminiem, bet ļoti labprāt varu parunāt par to, kādas sajūtas man attiecīgais darbs izraisa un kāpēc. Tad nu, lūk, šī izstāde bija patīkamas sajūtas izraisoša. Sākot ar pašas galerijas atrašanās vietu, proti, pilsētas mūra sargtornī (jumtiņš bildē), kuram apkārt ir arī pāris saglabājušies mūra fragmenti. Galerijas nosaukums ir Red Gate Gallery, un, lai uz to nokļūtu, jāiziet cauri sarkaniem vārtiem, jāuzkāpj pa kāpnēm un paveras šāds skats - vecais sargtornis un galerija. Skats no sargtorņa uz ārpasauli šāds; diezgan tipiska Pekinas ainava - vēsturiskais saplūdis ar moderno, mūra paliekas, dzelzceļa stacija, miljons (jā, man patīk pārspīlēt) stāvu dzīvokļu mājas un zaļumi.
Runājot par konkrēto izstādi un pastāvīgo ekspozīciju citos stāvos - tie, mākslas darbi, kas man puslīdz patika: melnbalts domas lidojums, kur katra no mums redzēja kaut ko citu, seriāla hannibal sākuma titru asociācijas (šādu es labprāt sauktu par savu; ko tas stāsta par stāvokli manā galvā es nemaz negribu zināt), šo nofotografēju brālim, jo kāpēc ne, bet arī tāpēc, ka interesants darbs - makšķeraukla un akrila krāsa un neatkarīgi no skatīšanās leņķa var redzēt galvaskausu, vienkārši patika un arī vienkārši patika. Īsāk sakot, ļoti patīkams pasākums labā kompānijā ar Austrālijas sarkanvīnu, kas ir mana vājība.
Pēc šī kulturālā piedzīvojuma devāmies pusdienvakariņās, kurās būdami septiņi labi un garšīgi paēdām un kopā samaksājām 135 juaņas.
Un, lūk, nobeigumam kā kontrasts civilizētajai dienai - paceļam acis augšup un varam novērot reālo Ķīnu visā tās krāšņumā, ugunsdrošība, elektrodrošība un viss pārējais nav svarīgs, galvenais, ka viss darbojas.

Piedzīvoto lietu sarakstam var pievienot ķīniešu tradicionālā orķestra koncertu, kura apmeklējumu mums - ārzemju ekspertiem - sponsorēja starptautiskās apmaiņas un sadarbības birojs. Lielos vilcienos varu pateikt, ka tas bija ļoti skaisti (man gan patīk arī orķestru izpildījums eiropiešiem ierastā veidolā), tiesa, bija atsevišķi skaņdarbi, kuros tradicionālie sitaminstrumenti bija pāris decibelus par skaļiem, taču tie mūzikas instrumenti, kuru skanējumu, šķiet, saprotam kā 'ķīnisku' (diemžēl mūzikas instrumentu klāstā orientējos gandrīz nemaz, nemācēšu nosaukt), aizveda citā pasaulē. Ne gluži "skaistums lielās devās sāp" pieredze, bet tuvu tam. Smieklīgi gan tas, ka lai tiktu līdz koncerta norises vietai, jābrauc gandrīz divas stundas, pats koncerts nedaudz ilgāks par divām stundām un atpakaļ - gandrīz stunda (vēlās vakara stundās mazāk mašīnu). Milzīga pilsēta.
Starp citu, (nupat atcerējos) viņiem interesanta taktika, kā cīnīties ar cilvēkiem, kuri fotografē/filmē koncertu laikā (mobilo telefonu kults te ir "fantastisks" - viss tiek iemūžināts, visi mūždien ir pieslēgti pie aparāta ar austiņām un ne jau nu tāpēc, lai mūziku klausītos, nē, lai skatītos seriālus, kas būtu štrunts, ja to dara braucot metro, autobusā, taksī utt, bet, nē, ejot pa ielu, veikalu, kāpnēm, you name it; es ar savu ieradumu klausīties mūziku, ko pat nedaru tik bieži, jo gribas uzsūkt pieredzi ar visām maņām, varu nervozi iet pīpēt stūrī) - ir vesela komanda koncertzāles darbinieku, kuri no aizmugures spīdina uz telefonu ekrāniem ar spēcīgiem sarkaniem lāzeriem.

Šķiet interesanti pavērot, kā mainās cilvēka garšas izpratne dzīvojot citā valstī. Latvijā mana visu laiku nemīļākā garšviela bija kanēlis. Smējos, ka bērnībā esmu saēdusies pārāk daudz kanēļa bulciņu, lai tagad varētu paciest kaut šķipsnu kanēļa kādā dzērienā vai ēdienā. Tie, kuri zināja, speciāli man atstāja kādu ābolu plātsmaizes gabalu neapkaisītu vai kanēli vispār nebēra virsū. Tie, kuri kopā ar mani dzēra kafiju, parasti dabūja papildus piena putu porciju, jo ļoti bieži karameļu lattēm un parastajām lattēm uz piena putu cepurītes bēra kanēli, ko es nespēju ieēst. Ar laiku (vecums nenāk viens un viss tāds) sāku likt kanēli pie rīta putras, jo labi vielmaiņai.
Te - Ķīnā - kanēlis aiziet uz urrā. Klāt putrai, uzkarsētam pienam (parastajam vai sojas - atkarīgs no garastāvokļa), kafijai (kafija ar kanēli, medu un pienu ir mans rīta padzēriens). Kafija ar medu? Gadiem viebos ko tādu ieraugot, tagad pati labprāt lieku klāt, jo cukuru nelietoju (te tāpat visam klāt ir cukurs, papildus likt vai mājās turēt nešķiet loģiski). Turpinot par dzērieniem - tēja ar pienu. Atceros, ka kaut kad bērnībā man tādu uztaisīja, un šīs atmiņas ne tuvu nav laimīgas, taču kopš kolēģis decembrī mani ar šādu dzērienu pacienāja, šķiet, melno tēju bez piena es vispār nedzeru.
Situācija ar piena produktiem arī ir interesanta. Latvijā ēdu sieru, biezpienu, nedzēru pienu. Šeit pirmo divu nav (labi, ir, bet dārgi un/vai tālu), tāpēc tos turpināt ēst nemaz nevar (brīvlaikā esot Latvijā mēģināju, bet kuņģis sagriezās un pateica konkrētu 'NĒ'), bet piena patēriņš arī ir krietni pieaudzis - tas vienmēr ir ledusskapī. Var jau to novelt uz to, ka kafiju un tēju bez piena es vairs nedzeru, bet pienu kā tādu arī nesmādēju. Starp citu, kaut kā piena dzeršana palīdzot tikt galā ar piesārņojumu, kurš, tfu, tfu, tfu, kādu nedēļu nav rādījies.
Maize ir sāpīga tēma - pēc šiem diviem gadiem es šitādu ķīmisku un saldu baltmaizi neieredzēšu. Rupjmaize nāk palīdzības paciņās no mājām un ir teju vienīgais maizes produkts, kuru lietoju, un arī kā delikatesi gandrīz.
Tagad nu jau arī nevaru iedomāties savu ikdienu bez ingvera (sāku Latvijā, jo labs vielmaiņai, bet te kaut kā ikdienā vismaz viena vai divas ingvera-citrona zalās tējas) un avokado. Ar pavasari ēdienkartē pastiprināti ienāk greipfrūti (vairāk saldskābi, nevis rūgti), papaija (kurš būtu domājis, ka tā ir tik garšīga?) un mango (saldi un kūst uz mēles). Nomēģinātas ir arī zemenes (Latvijas zemenes vinnē pēc visiem rādītājiem) un ķirši (meeeh, ūdeņaini un dārgi), bet tiem, iespējams, vēl nav sezona. Ne mazākās nojausmas, kam te kurā brīdī ir sezona. Skaidrs gan laikam ir tas, ka pomelo sezona ir beigusies, jo tie no mazā augļu veikala plauktiem ir nozuduši. Žēl..
Vēl par garšām runājot - ja neskatās, ko pērk, var iedzīvoties zobu pastā ar jasmīnu garšu, košļenēs ar citronzāles, gurķa un ceriņu garšu. Ja skatās, tad ar persiku, pomelo, atsvaidzinoša citrona, melleņu, greipfrūta, mango, ananāsa un citu augļu garšām. Ja kaut kam ir garša, tā tiks pārstrādāta ekstraktā un pielikta kaut kam klāt.

Brīžos (parasti saulainās, vējainās un siltās dienās un rītos), kad ir skaisti, es mīlu šo pilsētu. Citās dienās tā man tikai patīk.

Ir skaists. Pavasaris vispār ir skaists - pasaule it kā atdzīvojas. Latvijā gan vienmēr ir jāsagatavojas, ka ziema lies asaras un spītīgi atteiksies doties prom. Šeit ir nedaudz citādāk. Temperatūras stabiņš gan lēkā nevāji - dienas augstākās un nakts zemākās temperatūras starpība var būt pat padsmit grādu amplitūdā, bet pie tā pierod. Pie visa taču pierod. Viss lēnām plaukst un zeļ. Kad sāka ziedēt magnolijas, viss vēl bija pelēks, koki vēl nebija pamodušies, bet nu arī koku lapas lēnām plaukst un gar dzīvokļa logu vairs nerīvējas žagari, bet zari, kas priecē. Priecē arī spožas saules stari caur zaļu koku galotnēm no rīta ejot savas piecas minūtes uz darbu, ķirši, ceriņi, jasmīni un visi pārējie man nezināmie ziedošie augi (botāniķe nav mans iekšējais aicinājums).
Pirms divām nedēļām ar kolēģēm izmantojām to, ka pirmdiena brīva (ķīniešiem bija Quinming Festival jeb Tomb Sweeping Day) un svētdienā devāmies uz pavisam otru pilsētas galu (stunda ar metro, 10 minūtes ar autobusu un 20 minūtes kājām) uz Fahai templi, kura īpašā iezīme ir freskas. Ieejas biļetes cena gan lika saraukt degunu, bet ne jau nu mēs tur katru dienu braucam, samaksājām 100 juaņas, pakāpāmies pāris pakāpienus augstāk un iegājām tumšā telpā (bildē telpas durvis) apbruņojušās ar rokas lukturiem (tos tur dod), jo visa telpa ir aptumšota, lai freskas saglabātu. Visa deguna raukšana aizmirsās, jo tas bija tā vērts - sienu zīmējumi ļoti detalizēti, smalki un interesanti pētīt. Bilžu nav, jo nebija atļauts fotografēt. Pats templis kā templis, nekas īpašs, proti, nekas ļoti atmiņā nepaliek, vienīgi divas baltās priedes (vecas kā pati pasaule) tempļa pagalmā, ko arī var redzēt bildē ar ieeju tumšajā telpā. Šķiet, kāds no pazīstamajiem ir teicis, ka ja esi redzējis vienu templi Ķīnā, esi redzējis visus, jo lielos vilcienos tie ir teju vienādi (ironizējam, ironizējam).
Savukārt pagājušās nedēļas svētdienā kopā ar kolēģi no Polijas devāmies izvēdināt galvu uz vienu no must-see vietām Pekinā ķiršu un persiku (laikam, dažbrīd neesmu pārliecināta, vai mēs ar attiecīgajiem augiem/dārzeņiem/augļiem saprotam to pašu, ko viņi) ziedēšanas laikā - Yuyuantan parku. Cilvēku daudz, bet tā gadās, ja dzīvo pilsētā ar 20 miljoniem cilvēku un visi grib kaut kur nosacīti aizmukt pie dabas no betona džungļiem. Apstaigājām parku, apskatījām un nofotografējām skaisti ziedošus kokus, cenšoties nofotografēt kaut ko tā, lai fonā un/vai priekšplānā nebūtu kāds cits dabas apbrīnotājs pozējot kādā no iecienītākajām ķīniešu pozām (var likties smieklīgi, bet tādas ir - ierastie pirksti gaisā, ziedoši zari priekšā sejai un gan jau ir vēl kāda, kas man nav tik ļoti iegrauzusies atmiņā), pasēdējām pie mierīga ūdens (un ir pilnīgi vienalga, vai tas ir dabīgs vai mākslīgs - te ir ūdenskrātuve, ar to man pietiek, lai justos par kripatu laimīgāka :) ). Devāmies no parka prom ar labi padarīta darba sajūtu un vieglāku galvu, jo lai arī it kā šķiet, ka dzīve mierīga, stresa diži nav un arī darba slodze nav pārmērā liela, prāts atrod veidus kā samežģīties.