Viduszemes hronikas

Piedzīvoto lietu sarakstam var pievienot ķīniešu tradicionālā orķestra koncertu, kura apmeklējumu mums - ārzemju ekspertiem - sponsorēja starptautiskās apmaiņas un sadarbības birojs. Lielos vilcienos varu pateikt, ka tas bija ļoti skaisti (man gan patīk arī orķestru izpildījums eiropiešiem ierastā veidolā), tiesa, bija atsevišķi skaņdarbi, kuros tradicionālie sitaminstrumenti bija pāris decibelus par skaļiem, taču tie mūzikas instrumenti, kuru skanējumu, šķiet, saprotam kā 'ķīnisku' (diemžēl mūzikas instrumentu klāstā orientējos gandrīz nemaz, nemācēšu nosaukt), aizveda citā pasaulē. Ne gluži "skaistums lielās devās sāp" pieredze, bet tuvu tam. Smieklīgi gan tas, ka lai tiktu līdz koncerta norises vietai, jābrauc gandrīz divas stundas, pats koncerts nedaudz ilgāks par divām stundām un atpakaļ - gandrīz stunda (vēlās vakara stundās mazāk mašīnu). Milzīga pilsēta.
Starp citu, (nupat atcerējos) viņiem interesanta taktika, kā cīnīties ar cilvēkiem, kuri fotografē/filmē koncertu laikā (mobilo telefonu kults te ir "fantastisks" - viss tiek iemūžināts, visi mūždien ir pieslēgti pie aparāta ar austiņām un ne jau nu tāpēc, lai mūziku klausītos, nē, lai skatītos seriālus, kas būtu štrunts, ja to dara braucot metro, autobusā, taksī utt, bet, nē, ejot pa ielu, veikalu, kāpnēm, you name it; es ar savu ieradumu klausīties mūziku, ko pat nedaru tik bieži, jo gribas uzsūkt pieredzi ar visām maņām, varu nervozi iet pīpēt stūrī) - ir vesela komanda koncertzāles darbinieku, kuri no aizmugures spīdina uz telefonu ekrāniem ar spēcīgiem sarkaniem lāzeriem.