Viduszemes hronikas

Vismaz mēnesi ilgs mēģinājumu process, kurš mums laimīgi pagāja garām, jo ārzemju pasniedzējus pārāk nenoslogo ar šādām lietām [dažreiz gribētos piedalīties vairāk, bet kā ir, tā ir], un šodien vadībai un vecākiem tika prezentēts Neparasto valodu skolas audzēkņu progress. Ar prezentācijām, runām un dziesmām. Latviešu valodas grupa dziedāja Prāta Vētras "Starp divām saulēm", un paši uz ģitāras spēlēja pavadījumu. Bija skaisti. Jutos un vēl arvien jūtos ļoti lepna. Malači! Dziesma nav viegla, ja tā jānodzied, it sevišķi, ja nav dzimtajā valodā un jāatceras no galvas.
Vadība varēja par mani ieķiķināt gluži tāpat kā mūsu komendanti par mani ieķiķina, kad saņemu paciņu, jo pa visām vīlēm staro prieks - smaidu un plaukšķinu, un priecājos. Arī par savējo prezentācijām priecājos, lai arī neko nesapratu, jo ķīniski, priecājos par latviešu valodas grupas puisi, kurš bija izvēlēts par vienu no četriem vadītājiem. Tik ļoti smaidīju, ka viņam arī kādā brīdī pazuda stresainā sejas izteiksme un lūpu kaktiņi noraustījās smaidā. Nezinu, kā tas viss izskatās no malas, bet man tiešām par viņiem prieks. Lai kā es purpinu un dusmojos, un lasu morāles viņiem nodarbību laikā, viņi ir forši un ja saņemas, tad var izdarīt ļoti daudz ko. Piemēram, šodienas dziesmu, jā.
Viss pasākums nebija ļoti ilgs pārmaiņas pēc - skolēnu priekšnesumi (četras valodas, līdz ar to četri bloki, katram apmēram 15 minūtes), dažas runas (jo bez tām nekādīgi), fotografēšanās, kaut kādu mistisku balvu pasniegšana (arī mums - smalkas tintes pildspalvas, kuru man būs bail lietot, lai visu nenoķēpātu). Labi, ka nedaudz sapucējos, nebija kauns visu priekšā, jo ienākot zālē mūsu ģeniālais plāns klusi sēdēt pašās beigās tika sagrauts putekļos un nosēdināja pirmajā rindā (haha, atskaņas no universitātes un neveiksmīga mēģinājuma nobāzēties pēdējā rindā uz eksāmenu). Taču tā kā nebija ilgi un man bija perfekta vieta, lai nofilmētu mūsējo priekšnesumu - nesūdzos.