Viduszemes hronikas

Pekinā līgot sākām 18. jūnijā, kad devāmies uz Lietuvas vēstniecību, kur visas trīs Baltijas valstis kopīgi un draudzīgi atzīmēja mums sirdij tik tuvos vasaras saulgriežos. Tā kā ielūgumā bija rakstīts, ka ierašanās casual, flower crowns, kopā ar asistenti, studenti no Latvijas, apciemojām tuvējo pļavu (lasīt: puķu veikalu, kurā jau pa nedēļu bija noskatīti ziedi, kas vismaz attāli līdzinātos tam, ko mēs gribētu sev redzēt uz galvas), universitātes teritorijā noplūcām pāris bambusa zarus apjomam un gatavs. Saņēmām komplimentus, ka tie jau izskatās kā īsti Latvijas vainagi (pat ar visiem bambusiem, haha) un ka latvieši šo lietu ņem visnopietnāk. Bet kā gan citādāk - svētki ir tieši tik lieli, jauki, svarīgi utt, kādus to paši radām! Vakara gaitā bija gan alus un siers no Latvijas (mans kuņģis tos šādā karstumā, tas ir, virs +30, gan atsakās pieņemt, ak, skāde), gan uguns dedzināšana. Kopumā jauki (milzīgs paldies vēstniecībām) un silti (atceroties pagājušā gada lietusgāzes un drēgnumu), forši parunājāmies ar kolēģiem un citiem latviešiem, atkal izraisot izbrīnu par to, ko mēs darām Pekinā (mācām latviešu valodu, jā, tiešām, jā, bez jokiem), bet pietrūka dziesmu un deju. Taču deju man pietrūkst pēc noklusējuma, tāpēc ko nu par to.
Savukārt vakar, kad bija īstais Līgo vakars, neparasto valodu skola (kurš gan cits, vai ne?) sev (jo mums šī tradīcija ir svarīga) un visiem interesentiem noorganizēja pasēdēšanu ap uguni pie ārzemju ekspertu kojām esošajā paviljonā. Mums, protams, bija jāimprovizē saistībā ar visu, ko parasti darām un esam pieraduši ēst un dzert attiecīgajā vakarā, bet tas bija ļoti jauki. Nav ugunskura? Atnesam katrs pa svecei un saliekam tās kopā. Lēkt pāri ugunskuram? Var taču lēkt arī pāri svecēm. Uguns ir un paliek uguns. No ugunsdrošības viedokļa, manuprāt, lēkt pāri svecēm ir drošāk, tāpēc, šķiet, pirmo reizi mūžā arī to izdarīju. Esmu attīrīta no visām pagājušā gadā negatīvajām lietām. Svētku galds, protams, arī improvizēts, taču biju sataupījusi vecāku sūtīto rupjmaizi un uzcepu ķiploku grauzdiņus, kurus novērtēja ne tikai neparasto valodu skola, bet arī mūsu amerikāņu kolēģi. Laiks bija silts, uzpūta vējš, tāpēc bija mūsu uguns arī jāsargā, kaut kur tālumā zibeņoja un ap pusnakti parādījās mēness. Skaisti.
Pirmie Līgo svētki ārpus Latvijas- check! Secinājums tieši tāds pats kā pēc Ziemassvētkiem: jā, pietrūkst māju un ierastās svētku kārtības, bet tas nav galvenais. Galvenais vēl joprojām ir cilvēki. Protams, ka gribētos ar tautiešiem pie ugunskura ar puķu vainagu galvā dziedāt, dejot un gaidīt saullēktu, bet nepavisam nav slikti pamēģināt arī citādāk - pārbaudot pielāgošanās un improvizēšanas spējas.
Nākamā gada plāns (jo Līgo būs piektdienā) ir šo pasākumu padarīt apjomīgāku, ar īstu ugunskuru un ārpus pilsētas. Mans personīgais plāns ir tam pievienot kādu danci un ar puķu vainagu galvā. Dzīvosim, redzēsim.