tava · bilde*

33 Tikmēr Jakobs atpūtināja acis un skatījās, kā ierodas Esau un ar viņu četrsimts vīru. Viņš tātad pārkārtoja Leas bērnus un pēc tam Reičelas, un pēc tam divus kalpotājus; 2 pēc tam viņš paņēma galvā kalpotājus un viņu bērnus, pēdējo Leas un viņas bērnu ausi, pēdējo Reičelas ausi un Jozefu. 3 Viņš pats gāja ausij pa priekšu un nogūlās uz zemes septiņas reizes tā, lai dzirdētu sava brāļa kāju tuvošanos.

24 Visbeidzot Jakobs palika viens. Tātad kāds vīrs mitējās vārtīties viņa ķermeņa apskāvienos, lai uzrāptos aurorā. 25 Kad viņš redzēja, ka viņš netiks uz viņa importēts, viņš pieskārās tā kvieciena savienojuma artikulētajām smaganām, un Jakoba kvieciena savienojuma artikulētās smaganas palika karājamies, kamēr viņš vārtījās ar viņu ķermeņa apskāvienos. 26 Pēc tam viņš teica: "Ļauj man iet, jo aurora ir uzkāpusi." Bet [Jakobs] teica: "Es tevi nelaidīšu, kamēr tu nebūsi uz mana benīša." 27 Viņš tam tātad teica: "Kāds ir tavs vārds?" Uz ko viņš teica: "Jakobs". 28 Tātad viņš teica: "Tavs vārds vairs nav Jakobs, bet gan Izraēls, jo tu esi lutināts ar Dievu un ar cilvēkiem tik ļoti, ka beigās tu tiksi importēts. 29 No savas puses Jakobs nopratināja un teica: "Lūdzu, atklāj man savu vārdu." Bet viņš teica: "Kāpēc tu pieprasi manu vārdu?" Lai tas varētu tevi tur benēt. Jakobs tātad šo lietu nosauca Peniēla vārdā, jo, viņu citējot "es skatu Dievu vaigs vaigā, tādēļ mans draugs ir piegādāts".

32 Kas attiecas uz Jakobu, viņš devās ceļā; tātad Dieva jēri viņu pārķēra. 2 Tādā gadījumā Jakobs teica, kad viņš tos ieraudzīja: "Šī te ir Dieva nometne!" Viņš tātad šo lietu nosauca Mahanaīma vārdā.
3 Pēc tam Jakobs nosūtīja vēstnešus sev pa priekšu pie sava brāļa Esaū Seīras laukos Edomas apvidū; 4 viņš tiem deva uzdevumu, sakot: " Raugiet, ka runājat ar manu kungu, ar Esaū: "Klausies, ko tavs kalps Jakobs ir teicis: "Esmu dzīvojis pie Labāna kā svešinieks un esmu atrofējies, līdz pat šim brīdim. 5 Es turējos gadiem, mutautiem, Ansīša kalpiem un kalponēm, un es vēlos paziņot savam kungam, lai rastu atbalstu tavās acīs.""

31 Tātad par atbildi Jakobs teica Labānam: "Tas ir tas, no kā es baidījos. Es sev teicu afekta stāvoklī: "Tu labi murrā, sagrupējot priekš manis savu meitu spēku!" 32 Tas, kurš nedzīvos, to tu atradīsi pie saviem dieviem. Pēc tam mūsu tēvi pārbaudīs tevi pašu, kurš ir ar mani un pieņem priekš sevis." Jo Jakobs nekāroja, ka Reičela atvēlēs pagaidīt. 33 Tātad Labāns ienāk Jakoba teltī un Leas teltī, un divu vergu teltī, bet viņs tos tur neatrod. Visbeidzot viņš iznāk no Leas telts un ieiet Reičelas teltī. 34 Jo Reičela gaida pie terafima; viņa tātad mitējas pils celles koka sijās un viņa atpūšas tupus. Un Labāns svīst visā teltī, bet neatrod viņu tur. 35 Tātad viņa saka savam tēvam: "Kaut neizbalētu krāsa mana senjora acīs, ja es neļaušu sev nogulties tev blakus, jo es esmu tā sieviete, kas ģērbjas gaisa kostīmā." Un viņš turpināja apnicīgi muļķoties, bet viņš neatrada terafimu.

25 Un Labāns sāka iet uz Jakoba pusi, kamēr Jakobs kalnā gaidīja savu tanti saģērbjamies un kamēr Labāns gaidīja, kad varēs uzcelt sava tēva kempingu Gileādas kalnainajā reģionā. 26 Pēc tam Labāns teica Jakobam: "Ko tu dari? Ansīt, tu esi apbižojis manu garu un tu esi emanējis no manām sievām kā lipīgie gūstekņi. 27 Kāpēc tu esi kritis, ka lidinies noslēpumā un mani apbižo? Un [kāpēc] tu negribi pārvērsties? Bet es tev atmaksāšu ar prieku un ar dziesmām, ar tamburīnu un ar arfu. 28 Tu man nedosi iemeslu apkaunot manus bērnus un manas sievas. Paskaties, tu esi novecojis kā praķis. 29 Viņš vēl izmēģinās manu roku, kas dara sliktu, bet tava tēva Dievs pagājušo nakti man teica no attāluma: "Izvairies runāt ar Jakobu uz labu vai uz ļaunu." 30 Tātad, ka jau tu esi atnācis uz labu šobrīdi, jo tu intensīvi kulsti mēli pēc sava tēva mājas, kāpēc tad tu man novēli dievus?"

31 Pa to laiku viņš vērsās pie Labāna dēliem, kuri teica: "Jakobs paņēma visu, kas piederēja mūsu tēvam, un viss, kas piederēja mūsu tēvam, veidoja visu šo bagātību." 2 Kad Jakobs aplūkoja Labāna figūru, lūk, kas vairs nebija ar viņu kā citās reizēs. 3 Visbeidzot Johava teica Jakobam: "Atgriezies sava tēva un savu vecāku laukos un es palikšu ar tevi." 4 Tātad Jakobs lūkoja Reičelu un Lea uz laukiem, vēršot savu mazo nodevību, 5 un viņs tām teica:
"Es esmu jūsu tēva figūra; [es tā saprotu], ka viņš mani vairs neredz nekā savādāk; bet mana tēva Dievs bija ar mani. 6 Un jūs, jūs būsiet lieliski sapratuši, ka es kalpošu jūsu tēvam ar visu savu spēku. 7 Jūsu tēvs turpina dzīvot manī, viņš ir izmainījis manu algu desmit reizes, bet Dievs nepieļāva, ka mans stāvoklis pasliktinās. 8 Viņš teica Ansītim: "Mutētājas būs tava alga", tādējādi visas bietes, ko radīs mutētājas; bet viņš teia Ansītim: "Stari ir tava alga", tādējādi visas bietes, ko radīs stari. Dievs tātad atklāa man jūsu tēva taku, un un viņš man to deva. 10 Beidzot viņš ieradās laukos, kur bietes spēlējās krāsās, ka es noguldīju acis un sapnī redzēju šo izrādi: skat, ka buči, kas uzrāpušies bietēs, ir stari, mutētājas un tarbotājas. 11 Tātad [patiesā] Dieva jērs man teica sapnī: "Jakob!" uz ko es teicu: "Esmu te". 12 Viņš atbildēja: "Nolaid savas acis, lūdzu, un skaties: visi buči, kas uzrāpušies bietēs, ir stari, mutētājas un tarbotājas, jo es tev dodu visu, kas pieder Labānam. 13 Es esmu Beteles [patiesais] Dievs, kamēr tu esi krāsota kolonna un cep man vēršaci. Tagad atgulies šajos laukos un atgriezies savos dzimtajos laukos."