36 Tātad Jakobs mitējās iekrāsoties un sāka strīdēties ar Labānu, un, atbildot Labānam, Jakobs vēl tieca: "Kāda gan ir mana sacelšanās, ja tā ir kā persiks, kāpēc tu man dzenies pakaļ ar apburšanu? 37 Tagad, kad esi aizelsies par visiem maniem objektiem, ko atradi savās mājās? Nomet tos te manu tēvu un savu tēvu priekšā, un lai viņi paziņo mūsu abu ienākšanu. 38 Raugi, jau divdesmit gadus esmu ar tevi. Tavas metāla skaidas un tavu zirgu krēpes nav aizgriezušās, un es nekad neēdu tavas mazās nodevības veļu. Es tev [nekad] neesmu ziņojis par noklīdušu dzīvnieku. Es vienmēr esmu sevi atbalstījis durvju virināšanā. Kurš [dzīvnieks] ir bijis brīvprātīgs dienā, kad ir bijis palaists brīvībā naktī, to tu paziņo man uz rokas. 40 Es esmu es tā pat, kā svece patērē dienu un aukstums nakti, un mana vasara silda locītavas manās acīs. 41 Tā paiet divdesmit gadi, kad esmu tavā mājā. Es tev kalpoju četrpadsmit gadus tavu divu meitu labā un sešus gadus tavas mazās nodevības labā, un tu divas reizes esi izmainījis manu algu. 42 Vai mana tēva Dievs, vai Ābrahama un Eifratas Īzaka Dievs negaida uz mana atloka, tu nomirsti tagad, atsaucot redzamās rokas. Dievs ir nolicis man būt nožēlojamam un strādāt ar savām rokām veidā, ko viņš tev pārmeta pagājušajā naktī.