Trash panda

cilvēki clearly nenovērtē the bravery.

anyway, gājām atpakaļ mežā. te paliek grūti rakstīt mazliet, jo notika dahuja, bet man ir zināmi tikai tik vārdi, cik ir, un ir grūti ar tādiem aprakstīt the ahtung un to visu. kāpiens augšā bija brutāls. tiešām fucking brutāls. VZ teica: es nekad vairs neiešu tavas trases. kad man beizdot izdevās ievilkt mazliet gaisa plaušās, nācās piekrist, ka es arī vairs neiešu savas trases. kaut kā kāpjot augšā un augšā un vēl, bļaģ, augšā, nolēmām, ka nākamajā weekendā jāiet kaut kā mierīgi, plakani un garlaicīgi, dzenot huiņu un jestrojoties savādāk nevis šito. kaut kādā brīdī ir mazliet plakanāks, soļojam pa mežu, šķērsojam kādu ielu un ejam tālāk mežā.

there it comes. stāvais, gandrīz vertikālais kāpiens lejā. pa dubļiem. uz mirkli iepauzējam, skatamies lejā, skatamies viens uz otru un domīgi ohujā. jo, kāpiens ir.. nav tā, ka tādi nav darīti. bet ne jau pa dubļiem. abi vienojamies, ka nav īstas pārliecības par visu šito. ieskatamies kartēs un secinam, ka ar garu līkumu, bet pa ielu, tomēr varam apiet šito. skaļi, for the record teicu - ja būtu sauss, es būtu kāpusi!

te nāk nākamais padomiņš - nenovirzieties no trases, visa, kas jums svarīgs, dēļ, nenovirzieties un neimprovizējiet. īpaši mežā.
tieši tas, ko ballītes orgkomiteja jau kārtējo reizi šajā bravery izdarīja.

ejam pa ielu, lēnām lejā. kaut kādā brīdī blakus esošais mežs, kurā mums būtu bijis jābūt, sāk atkal kļūt par kalnu, kamēr mēs turpinam iet lejā. tas sāk radīt nepārliecinātu sajūtu par lēmumu. bet nu, lēmums ir pieņemts un need to see it through now. VZ saka, ka vispār varētu neiet visu to mega līkumu pa ielu, bet iziet pa kartēs atzīmētu taku (nevis trasi!) ātrāk tur cauri pa mežu un nokļūt atpakaļ uz trases un maršruta. nopētam to kartēs un nolemjam izlemt, kad redzēs šito paši savām acīm. aizejot tur un paskatoties uz, nolemjam, ka pamēģinās šito, ja kas, nav tik gara, lai būtu žēl iet atpakaļ un tomēr kāpt pa ielu.

sākas viss labi, taka ir tīri normāla, kraujas ir nost no takas, viss mierīgi un pat tīri glīti skati. upīte ir maza un tieši gar taku, bet ne tā, lai baigi strjomīgi būtu. apm soļojam un tā, kaut kur uz takas ir zirga pakavu nospiedumi dubļos. VZ, kurš iet pa taku aiz manis, tos ierauga un paziņo: "Ja jau zirgs var, mēs arī varam!" un tieši tajā brīdī, kad es skatos uz priekšu uz to vietu takā, kur tai pāri iet upīte, kas platumā ir mazliet virs avg hūmaņa general spējas pārlekt, īpaši ņemot vērā abos krastos esošos slapjos akmeņus un saknes, uz kuriem efektīvi paslīdēt. jā, ja jau zirgs var.. bettē.. **nopūšas** norādīju VZ uz šo te ahtungu un viņš arī noskuma, ka zirgs var, jā, bettē... kaut ko pētījām gar krastu un domājām, kā tur tikt pāri. es palūrēju kartēs un secināju, ka tepat šajā pusē jābūt takai, kas ved tomēr tur, kur mums vajag, nelecot pāri. izbrienot cauri nelieliem brikšņiem, atrodam arī to. phew.

tur gan ir visādi atkal slapji akmeņi un saknes, bet nav tik traki. līdz nonākam citā vietā, kur tomēr laikam nāksies lekt pāri tai jobanai upītei.

nopietni - novirzīties improvizācijās _nav_ rekomendēts!

par laimi šajā vietā upīte ir šaurāka un tur ir parocīgāki akmeņi. es tur saviebusies stāvu, VZ, protamska, pats gudrākais, parādīs man, kā šito! pēdējā brīdī gan viņš nolemj no tupeles novākt nost kaut kādus zāles kumšķus un kaut kur uz pirmā akmens lecienā, paslīd un iekāpj nahuj upē uz sekundi. bet nu nokļūst otrā pusē un visi konkrēti noņirdzas. VZ vispār ir diez gan racionāls cilvēks (nu, vismaz dažās jomās) un uzreiz atzīstas, ka varbūt šoreiz nesanāca tā graciozi tas viss. uz mirkli ir literally smieklu pauze visiem. noņirzdos un atradu, ka vispār, ja lec uz akmeņa no otrpus koka, tad liekas stabilāks sākums tam visam. VZ ir arī laipns un izpalīdzīgs cilvēks un pastiepj man roku pretī. vēlāk runājām, ka tajā rokas stiepšanas brīdī katram no mums savā galvā bija Pilnīgi Skaidrs, ka tas bija tāds risky move, jo vispār, ja es tur paslīdētu un kristu upē, es tupa ierautu VZ līdzi, nevis viņš mani no tā izglābtu. tādas kaut kādas konkrēti stabilas virsmas tur nav nevienam. bet nu, viss beidzās laimīgi un nevienam nenācās krist upē.

izbrienot cauri nātru laukam, kur VZ kājā iedzēla pati pēdējā nātre pirms takas, nonākam atpakaļ uz oriģinālā maršruta. pirms es te atkal iepauzēju burtu rakstīšanu, lai tālākās šausmas braveries rakstītu citā postā, gribu pabičoties. redz, man reizēm ļ noder, ja VZ tomēr iet pa priekšu, jo tad man ir redzams piemērs, ka To Var Izdarīt, ja? bet netaisnībiņa sākas tajā brīdī, kurā man nav tik plats solis. jo pietiekami daudz kur ir diez gan crucial pareizā vietā nolikt kāju, lai spertu nākamo soli. un, ja arī VZ ir pierādījis, ka To Var, es nevaru spert tos pašus soļus. I deserve to be taller!