![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
ja man būtu jāpastāsta, ko es domāju par Berlīni? nu. visas ielas ir milzīgas. pēc tam, kad esi beidzot atradis pirmo vjetnamiešu restorānu un tur puslīdz apm paēdis, izrādās, ka vjetnamiešu restorāni ir biezā slānī visur. joprojām interesē, kas ir iestāde zem nosaukuma Queen's Art And Lashes. uz ielām, ja salīdzina ar Lielmiestu vai Madridi, ir samērā maz cilvēku. krievi ir visur. toties barčikus gan jāmeklē ar uguni gūgli. nu kas tā par pilsētu, kur cibas ballītes orgkomitejai ir ar fucking gūgles palīdzību jāmeklē barčiki?! also, kurš būtu domājis, ka Berlīnē franču bārā ir actual francūži? arī pacienti. un atrast brokastu vietu bija vēl grūtāk, jo tur pat nav skaidrs, ko tieši gūglē rakstīt. nostaigāti 16+ un 17+ km. pārsvarā gan kāreiz meklējot barčikus vai ēstuves. brokastu burgeru tradīcija arī dzīva.
bet kāpēc tur vispār tika braukts un ciests? Emika bija sarīkojusi koncertu fucking planetarium! es, protams, atvainojos visiem Sigur Ros un kam tik vēl ne, bet planetarium vizuālo efektu grandiozumu jums nahuj nepārpsēt. also, Emikas mūzika taču ir kaut kas tik episks. viņa tur spēlēja visādas dziesmas, tad miksēja savas dziesmas. tad pasita gongus. Emikas mūzika vienkārši pārpludināja visu manu esību. un, atguļoties tajā krēslā, skatoties uz episkajām animācijām, tur totāli aizbrauc jumts. bija ļ emotional. pat man bija ļ emotional. un pati Emika, sēdēja tur malā, visa tāda pustumsā un vienkārši izdziedāja savu dvēseli bez kautrēšanās, jo neviens taču neskatās (nu mēs palūrējām ik pa brīdim, jo bijām pirmajā rindā).
ā, vēl mēs bijām kaut kādā randomā vāciešu barčikā uz dažiem dzērieniem. tur mums pie pirmā als, neprasot, atnesa dīvainu šķidrumu šotu glāzē. ilgi un dikti izturējāmies ar aizdomām, līdz saņēmāmies pagaršot. emm. es nezinu, kas tas bija, bet tas garšoja pēc vislētākajām padomju laiku ledenēm. nopietni.
braukt vilcienā ir daudz foršāk nekā lidot. īpašu prieku sagādāja cilvēks, kuram es gāju garām kaut kur starp pieturām, kurš stāvēja pie vilciena durvīm, atspiedies pret tām ar abām plaukstām un seju. likās, ka ļ grib ārā. bet, atšķirībā no visiem jauniešiem un ar gurķi draudētājiem, viņš vismaz bija kluss un cieta nevienu netraucējot.
bet kāpēc tur vispār tika braukts un ciests? Emika bija sarīkojusi koncertu fucking planetarium! es, protams, atvainojos visiem Sigur Ros un kam tik vēl ne, bet planetarium vizuālo efektu grandiozumu jums nahuj nepārpsēt. also, Emikas mūzika taču ir kaut kas tik episks. viņa tur spēlēja visādas dziesmas, tad miksēja savas dziesmas. tad pasita gongus. Emikas mūzika vienkārši pārpludināja visu manu esību. un, atguļoties tajā krēslā, skatoties uz episkajām animācijām, tur totāli aizbrauc jumts. bija ļ emotional. pat man bija ļ emotional. un pati Emika, sēdēja tur malā, visa tāda pustumsā un vienkārši izdziedāja savu dvēseli bez kautrēšanās, jo neviens taču neskatās (nu mēs palūrējām ik pa brīdim, jo bijām pirmajā rindā).
ā, vēl mēs bijām kaut kādā randomā vāciešu barčikā uz dažiem dzērieniem. tur mums pie pirmā als, neprasot, atnesa dīvainu šķidrumu šotu glāzē. ilgi un dikti izturējāmies ar aizdomām, līdz saņēmāmies pagaršot. emm. es nezinu, kas tas bija, bet tas garšoja pēc vislētākajām padomju laiku ledenēm. nopietni.
braukt vilcienā ir daudz foršāk nekā lidot. īpašu prieku sagādāja cilvēks, kuram es gāju garām kaut kur starp pieturām, kurš stāvēja pie vilciena durvīm, atspiedies pret tām ar abām plaukstām un seju. likās, ka ļ grib ārā. bet, atšķirībā no visiem jauniešiem un ar gurķi draudētājiem, viņš vismaz bija kluss un cieta nevienu netraucējot.