Visa sevis mocīšana ar mazvērtīgumu, pašpārmetumiem, sevis močīšanu un forsēšanu, vainas sajūtu, sevis biedēšanu, ko visu pastiprina trauksmes un panikas lēkmes - aiz visa tā stāv "ieaudzināta" aka iedzīta samaitāta izpratne par disciplīnu un attīstību. Iedzītā apziņa, ka man ir jābūt labākam, kas vienlaikus nozīmē, ka es nedrīkstu pieņemt sevi tāds, kāds es esmu tagadnē. Vot, kā ieaudzināt "labas vērtības". Ar vienu roku sit, ar otru glauda. Iemācija man sevi nemīlēt.
Bet kā no tā tik vaļā? (Ironiski, pat rakstot šo jautājumu, es sajūtos nelāgi, it kā nebūtu to pelnījis. Jo ir šī vainas sajūta par to, ka visu laiku esmu izvēlējies vieglāko ceļu, izvairījies no grūtībām, un tādēļ man par to ir pelnīti jācieš...)
Bet kā no tā tik vaļā? (Ironiski, pat rakstot šo jautājumu, es sajūtos nelāgi, it kā nebūtu to pelnījis. Jo ir šī vainas sajūta par to, ka visu laiku esmu izvēlējies vieglāko ceļu, izvairījies no grūtībām, un tādēļ man par to ir pelnīti jācieš...)
izbīlis 21. gadsimtā
Atnāku mājās, piesēžos pie datora... nav internets!!! Nemelošu, reāli uznāca mini trauksmes sajūta, vai rēķinu samaksāju, un kā tad turpmāk, jo bez interneta nezinātu, kur likties :D
Par laimi, pietika rūteri pārstartēt, tagad viss ok.
Par citu tēmu: es pieļauju domu, ka es izdarīju lielu stulbību, ledusskapim saldētavu nevis atkausējot, bet vienkārši nokasot visu lielo ledu ar kasīkli (5 minūšu laikā), neatslēdzot ledusskapi no elektrības.
Edit: stulbība reāla, laikam paveicās, ka neizsitu saldētavā caurumu un nesabojāju saldētavu. Es gan centos tā maigi, īpaši nespiežot, bet vienalga. Ir veidi, kā to darīt drošāk, pat pilnībā neatkausējot.
Par laimi, pietika rūteri pārstartēt, tagad viss ok.
Par citu tēmu: es pieļauju domu, ka es izdarīju lielu stulbību, ledusskapim saldētavu nevis atkausējot, bet vienkārši nokasot visu lielo ledu ar kasīkli (5 minūšu laikā), neatslēdzot ledusskapi no elektrības.
Edit: stulbība reāla, laikam paveicās, ka neizsitu saldētavā caurumu un nesabojāju saldētavu. Es gan centos tā maigi, īpaši nespiežot, bet vienalga. Ir veidi, kā to darīt drošāk, pat pilnībā neatkausējot.
Vakar pāris stundas pēc darba intervijas aizdomājos, kurā valodā intervija notika? :D
Varbūt varētu to vērtēt, ka mana angļu valoda ir tik neslikta, ka nemaz īpaši neaizdomājos par to. Vai arī man no lieliem satraukumiem un tikai pāris stundu miega bija tāds neliels delīrijs, ka īsti nefilmēju notiekošo.
P.s. Karstam laikam karsta dziesma/video.
Troye Sivan - Rush
Varbūt varētu to vērtēt, ka mana angļu valoda ir tik neslikta, ka nemaz īpaši neaizdomājos par to. Vai arī man no lieliem satraukumiem un tikai pāris stundu miega bija tāds neliels delīrijs, ka īsti nefilmēju notiekošo.
P.s. Karstam laikam karsta dziesma/video.
Troye Sivan - Rush
Reizēm mani uzrunā sākotnēji šķietami neparastas lietas. Bet kāpēc gan nē? ¯\_(ツ)_/¯
Troye Sivan - One Of Your Girls
Troye Sivan - One Of Your Girls
Nianses
Jau kādu ilgāku laiku jūtos "iestrēdzis". Ir dusmas, izmisums, bezspēcība. Liekas, ka "nekas nesanāk". Bet tajā pat laikā kaut kur apziņas nostūrī ir blāva atziņa, ka nav gluži tā, ka nekas nesanāk. Jā, ir grūti, bet es turpinu dzīvot, turpinu funkcionēt. Ļoti iespējams, ka šajā grūtajā periodā es esmu pat audzis un attīstījies. Bet... vienalga neapmierinātība. Un tā no dienas uz dienu. Šodien man pielēca, kur varētu slēpties problēmas cēlonis. Nav jau tā, ka man nekas nesanāktu. Atslēga ir niansē, ka "nesanāk tā, kā es gribētu".
Protams, tā ir iedomu un mana ego problēma, kas pati par sevi nav īpašs. Bet man visu sarežģī tas, ka jau no pašiem pirmsākumiem esmu meklējis mieru un drošības sajūtu apziņā, ka es spēju tikt galā ar situācijām, ka dzīvoju saskaņā ar realitāti un apkārtējiem cilvēkiem. Visu laiku nepieciešamība sevi apliecināt, pierādīt, ka spēju. Pierādīt, ka esmu piederīgs. Un protams, vēl pāri visam ir bijis mans ideālisms, ka "teorētiski jebkas ir iespējams". Un teorētiski man būtu jāspēj jebko. Līdz ar to katrā reizē, kad nesanāk, tad uzreiz nāk reakcija, ka, pirmkārt, es kaut ko daru nepareizi. Spožums un posts ar tiem ideāliem. Kā jau ar daudzām lietām dzīvē.
Protams, tā ir iedomu un mana ego problēma, kas pati par sevi nav īpašs. Bet man visu sarežģī tas, ka jau no pašiem pirmsākumiem esmu meklējis mieru un drošības sajūtu apziņā, ka es spēju tikt galā ar situācijām, ka dzīvoju saskaņā ar realitāti un apkārtējiem cilvēkiem. Visu laiku nepieciešamība sevi apliecināt, pierādīt, ka spēju. Pierādīt, ka esmu piederīgs. Un protams, vēl pāri visam ir bijis mans ideālisms, ka "teorētiski jebkas ir iespējams". Un teorētiski man būtu jāspēj jebko. Līdz ar to katrā reizē, kad nesanāk, tad uzreiz nāk reakcija, ka, pirmkārt, es kaut ko daru nepareizi. Spožums un posts ar tiem ideāliem. Kā jau ar daudzām lietām dzīvē.
Piepisās man nelaime aka "labdaris"
Uz ielas grasos kāpt uz riteņa, lai vestu piegādi, kad man klāt pienāk vīrietis un prasa, cik var nopelnīt. Es atbildu, ka sūdīgi. Nosaucu konkrētus piemērus. "Bet kāpēc nemeklē valsts (?) darbu?" Atbildu, ka nevaru atrast. Jūtu, ka man sāk nākt virsū stress un dusmas."Kāda Tev profesija?" Neatbildu un sēžosuz riteņa, lai brauktu prom. "Es jau tev piedāvātu darbu, bet tu jau nesaki savu arodu." (Ķipa, es esmu vainīgs). Braucot prom, nosaku: "programmētājs". Tik dzirdu: "es varētu piedāvāt..." Jā, kā tad. Pat ja reāli piedāvātu ko piemērotu, neietu pie tāda cilvēka strādāt.
Nezinu, varbūt jāiemācās saņemties un uzreiz jāsūta tādus tipus ratā.
Nezinu, varbūt jāiemācās saņemties un uzreiz jāsūta tādus tipus ratā.
Vēlos atradināties no domāšanas paradumiem, ka "ja šobrīd iet labi, tad sliekšos domāt par to, ka arī turpmāk būs labi un kā nākotnē būs labi". Un otrādi (kad ir slikti)
Darbinieku trūkst, bet darbu atrast nevar. Kādēļ?
Biju bezdarbnieka statusā vairāk kā gadu. Noformēju to, cerot rast kādu palīdzību un norādes atrast sev piemērotu darbu, ņemot vērā manu sarežģīto situāciju ar neveiksmīgām darba pieredzēm, manām problēmām ar trauksmēm un panikas lēkmēm un nosliecēm uz izdegšanu. Ejot uz kārtējo atskaiti novembrī (darba meklēšanas dienasgrāmatas nodošanu), NVA darbiniece nopūtās un noteica, ka varbūt vairs nav jēgas tajā bezdarbnieka statusā atrasties, ja tik ilgi nesanāk atrast darbu... Man bija pilnīgi jāuzmundrina, sakot, ka vismaz boltā par kurjeru sanāk piepelnīties. Kamēr biju bezdarbnieka statusā, gāju gan uz visdažādākajām konsultācijām, gan arī izgāju apmācības kursu, bet nu darba meklēšana manā specialitātē (IT programmētājs) ir bijis pilnīgs fiasko. Pat neaicina uz intervijām. Savukārt pārkvalificēšanās testu rezultāts ironiskā kārtā norādīja par piemērotību IT darbam. Bet gan jau visticamāk problēma ir manī, manā sliktajā attieksmē un manās ekspektācijās par darbu.
Pirms desmit gadiem, kad mana pirmā darba pieredze beidzās ar totālu izdegšanu, mans priekšnieks toreiz mani būtībā norakstīja, sakot, ka es "esmu pārāk lēns, man ir nepieņemama attieksme. Ka visi pārējie ir labāki. Ka man turpmāk dos tikai pašus prastākos darbus par viszemāko atalgojumu. Un ka es varu aizmirst labākiem, interesantākiem darbiem ar iespējām nopelnīt vairāk". Kopš tā laika mani apkārtējie cilvēki, terapeiti ir mierinājuši, sakot, ka toreiz mani tajā darba vietā izmantoja un nebija korekti, godīgi pret mani. Ka toreiz piedzīvotās grūtības un mokas neatbilstot normālai darba pieredzei. Bet nu, tā darba meklēšanas pieredze ir tāda kāda tā ir. Ilgu laiku pārdzīvoju, ka nesanāk, vai ka es daru par maz, vai daru kaut ko nepareizi. Vai ka man kārtējo reizi ir pārāk lielas ekspektācijas.
Bet viss nav tikai slikti. Jūtu, ka man ir augusi tolerance pieņemt dzīves grūtības, personīgās neveiksmes un dzīves bezpriģelu kopumā. Agrāk ļoti baidījos nonākt bezcerīgā situācijā, baidījos zaudēt dzīves jēgu un gribēšanu dzīvot. Nu jau kādu ilgāku laiku esmu tajā "bezcerīgajā un visnotaļ nepatīkamā" dzīves situācijā. Ir jāatzīst, ka tā arī nav nākusi galvā doma darīt sev galu, lai izbeigtu sev šīs mocības. Kaut vai tāpēc, ka dzīve nav tikai mocības. Ir arī gana daudz pozitīvas pieredzes. Galu galā, nekā cita, nekā labāka par manu pašreizējo dzīvi nav. Manā gadījumā 90% no visām mocībām rodas manā galvā un es tās eskalēju, reaģējot uz tām. Kaut kā galīgi ačgārni sanāk, ka man vislielākie pārdzīvojumi un mocības ar trauksmēm rodas tad, ka es mēģinu meklēt no šīm trauksmes, baiļu pieredzēm izeju, mierinājumu, atvieglojumu. Ciešu no sava ego, ambīcijām un prasībām pašam pret sevi. Gaul galā nereti sanāk ciest, kad grūtās dzīves situācijās izvēlos sevi mierināt ar cerību, ka paliks labāk. Sanāk liela pretruna, ka meklējot glābiņu un mierinājumu savām trauksmes un baiļu pieredzēm, es savu situāciju gandrīz vienmēr tikai pasliktinu. Ka risinājums ir noturēties pretī, nereaģēt uz tām emocijām. Un pieņemt tos pārdzīvojumus un ciešanas. Kas ir varens izaicinājums. Vismaz savā personīgajā pieredzē.
Biju bezdarbnieka statusā vairāk kā gadu. Noformēju to, cerot rast kādu palīdzību un norādes atrast sev piemērotu darbu, ņemot vērā manu sarežģīto situāciju ar neveiksmīgām darba pieredzēm, manām problēmām ar trauksmēm un panikas lēkmēm un nosliecēm uz izdegšanu. Ejot uz kārtējo atskaiti novembrī (darba meklēšanas dienasgrāmatas nodošanu), NVA darbiniece nopūtās un noteica, ka varbūt vairs nav jēgas tajā bezdarbnieka statusā atrasties, ja tik ilgi nesanāk atrast darbu... Man bija pilnīgi jāuzmundrina, sakot, ka vismaz boltā par kurjeru sanāk piepelnīties. Kamēr biju bezdarbnieka statusā, gāju gan uz visdažādākajām konsultācijām, gan arī izgāju apmācības kursu, bet nu darba meklēšana manā specialitātē (IT programmētājs) ir bijis pilnīgs fiasko. Pat neaicina uz intervijām. Savukārt pārkvalificēšanās testu rezultāts ironiskā kārtā norādīja par piemērotību IT darbam. Bet gan jau visticamāk problēma ir manī, manā sliktajā attieksmē un manās ekspektācijās par darbu.
Pirms desmit gadiem, kad mana pirmā darba pieredze beidzās ar totālu izdegšanu, mans priekšnieks toreiz mani būtībā norakstīja, sakot, ka es "esmu pārāk lēns, man ir nepieņemama attieksme. Ka visi pārējie ir labāki. Ka man turpmāk dos tikai pašus prastākos darbus par viszemāko atalgojumu. Un ka es varu aizmirst labākiem, interesantākiem darbiem ar iespējām nopelnīt vairāk". Kopš tā laika mani apkārtējie cilvēki, terapeiti ir mierinājuši, sakot, ka toreiz mani tajā darba vietā izmantoja un nebija korekti, godīgi pret mani. Ka toreiz piedzīvotās grūtības un mokas neatbilstot normālai darba pieredzei. Bet nu, tā darba meklēšanas pieredze ir tāda kāda tā ir. Ilgu laiku pārdzīvoju, ka nesanāk, vai ka es daru par maz, vai daru kaut ko nepareizi. Vai ka man kārtējo reizi ir pārāk lielas ekspektācijas.
Bet viss nav tikai slikti. Jūtu, ka man ir augusi tolerance pieņemt dzīves grūtības, personīgās neveiksmes un dzīves bezpriģelu kopumā. Agrāk ļoti baidījos nonākt bezcerīgā situācijā, baidījos zaudēt dzīves jēgu un gribēšanu dzīvot. Nu jau kādu ilgāku laiku esmu tajā "bezcerīgajā un visnotaļ nepatīkamā" dzīves situācijā. Ir jāatzīst, ka tā arī nav nākusi galvā doma darīt sev galu, lai izbeigtu sev šīs mocības. Kaut vai tāpēc, ka dzīve nav tikai mocības. Ir arī gana daudz pozitīvas pieredzes. Galu galā, nekā cita, nekā labāka par manu pašreizējo dzīvi nav. Manā gadījumā 90% no visām mocībām rodas manā galvā un es tās eskalēju, reaģējot uz tām. Kaut kā galīgi ačgārni sanāk, ka man vislielākie pārdzīvojumi un mocības ar trauksmēm rodas tad, ka es mēģinu meklēt no šīm trauksmes, baiļu pieredzēm izeju, mierinājumu, atvieglojumu. Ciešu no sava ego, ambīcijām un prasībām pašam pret sevi. Gaul galā nereti sanāk ciest, kad grūtās dzīves situācijās izvēlos sevi mierināt ar cerību, ka paliks labāk. Sanāk liela pretruna, ka meklējot glābiņu un mierinājumu savām trauksmes un baiļu pieredzēm, es savu situāciju gandrīz vienmēr tikai pasliktinu. Ka risinājums ir noturēties pretī, nereaģēt uz tām emocijām. Un pieņemt tos pārdzīvojumus un ciešanas. Kas ir varens izaicinājums. Vismaz savā personīgajā pieredzē.
kā naglai uz galvas
Carl Jung on Overcoming Anxiety Disorders
Pašam liekās, ka +/- es tā kā atbilstu video aprakstītajam. Un man gribētos domāt, ka esmu procesā, bet neesmu iestrēdzis (lai arī man pašam pie nebeidzamām neveiksmēm liekas, ka esmu bezcerīgs un norakstāms). Es pieņemu tajā video aprakstīto, un pieņemu savu līdzšinējo pieredzi. Aidā, uz priekšu! :D
Pašam liekās, ka +/- es tā kā atbilstu video aprakstītajam. Un man gribētos domāt, ka esmu procesā, bet neesmu iestrēdzis (lai arī man pašam pie nebeidzamām neveiksmēm liekas, ka esmu bezcerīgs un norakstāms). Es pieņemu tajā video aprakstīto, un pieņemu savu līdzšinējo pieredzi. Aidā, uz priekšu! :D
Man patīk drāma
Vakar sabijos, ka atkal varētu būt saslimis, ka atkal vismaz nedēļu nevarēšu pastrādāt, nepietiks nauda visiem izdevumiem utt. utjp.
Bet šodien sev par atvieglojumu nonācu pie slēdziena, ka sliktā pašsajūta visticamāk ir no tā, ka sāku no stresa pārslodzes atkal izdegt. Palielināšu zāļu devu (ar psihiatru ir izrunāts), un tad skatīsies, kā būs tālāk.
Bet šodien sev par atvieglojumu nonācu pie slēdziena, ka sliktā pašsajūta visticamāk ir no tā, ka sāku no stresa pārslodzes atkal izdegt. Palielināšu zāļu devu (ar psihiatru ir izrunāts), un tad skatīsies, kā būs tālāk.
Viena lieta ir atklāt un pārdzīvot aplauzienus, ka man ir bijušas ilūzijas par apkārtējo pasauli, bet pa visam cita, ja ilūzijas ir bijušas pašam par sevi.
Hmmm
Pēc ilgāka laika, tagad piedzīvojot sirdsēstus par neveiksmīgu simpātiju rašanos (nu vismaz pagaidām tā pašam šķiet, ka būs neveiksmīgas, ka nekas tur nesanāks. Bet dzīvē jau visādi sanāk, lietas, apstākļi mainās utt), mani pašu nedaudz pārsteidza tas, ka mani nevis vilka uz bēdu dziesmām par salauztām sirdīm, neveiksmīgām mīlestībām, bet gan uz mūziku, kas zāģē: metāls, ātri, agresīvi ritmi. Tagad iedomājos, ka caur šādu mūziku es channeloju šīs spēcīgās simpātiju emocijas, kas man tagad bija saradušās. Nekādas jēgas un labuma no tām emocijām (un no tām izrietošām interpretācijām) nebūs. Un, pat ja nākotnē kaut kas tomēr sanāks, tad tas nebūs tāpēc, ka es tagad turējos klāt vai reaģēju uz šiem sirdsēstiem. Jādzīvo tālāk, un tad jau redzēs, kas notiksies.
Remoteness
Remoteness
Es agrāk domāju, ka Game of Thrones seriālā tieši pēdējā sezona bija milzīga vilšanās. Bet tagad es vēlreiz skatos seriālu no paša sākuma, un man ir jāatzīst, ka arī 7. sezona bija pamatīgs kritums, salīdzinot ar pirmajām 6 sezonām. Tik daudzas lietas liekās nekonsekventas, kas īsti neiet kopā. Man ļoti nepatika Arjas atveidojums: uzspiestais "aukstums", īpaši viņas balsī, ko vairāk uztvēru kā tādu augstprātīgumu, it kā viņa nu ir spicā assassine. Es pieņemu, ka tā bija apzināta izvēle, lai uzkurbulētu intrigu par to, kas tad beigās notiks. Pirmo reizi skatoties tas laikam nostrādāja arī uz mani, bet tagad atkārtoti skatoties, ļoti spēcīga out of place sajūta. Sestā sezona beidzās ar to, ka Arja izvēlējās neatteikties no savas personības un saglabāt sevī visu, kas viņai ir svarīgs: izcelsmi, atmiņas, vērtības, pieredzi. Taču 7. sezonā viņa tiek attēlota kā tāda bezemociju būtne, kas atteikusies no visa laicīgā, no visas piederības.
Vēl bija citas lietas, kas īsti negāja kopā. Tā arī nesapratu, kas bija tas iemesls, kas lika Džonam mainīt savu pozīciju un pieņemt Denerisu par savu karalieni: tas, ka viņa viņu izglāba? Vai arī mīlestība bija tik stipra, ka padarīja aklu? Tikko beidzu skatīties pēdējo 7. sezonas sēriju: kaut kā tiem balt-staiguļiem ļoti paveicās ar tā pūķa dabūšanu, jo savādāk viņi būtu atnākuši pie sienas, un tā arī tur palikuši? Vai arī tad būtu situācija kā ar mežoņu armijas uzbrukumu 4. sezonā, kad sienu mēģināja ieņemt ar spēku? Un vai tad tai sienai nebija kaut kāda maģiskā aizsardzība, kas, piemēram, neļāva Bendžī onkulim palīdzēt nogādāt Brandonu līdz sienai un pāri (cauri) tai?
Lai nu kā arī būtu, ar "nepacietību gaidu" 8. sezonas skatīšanos.
Vēl bija citas lietas, kas īsti negāja kopā. Tā arī nesapratu, kas bija tas iemesls, kas lika Džonam mainīt savu pozīciju un pieņemt Denerisu par savu karalieni: tas, ka viņa viņu izglāba? Vai arī mīlestība bija tik stipra, ka padarīja aklu? Tikko beidzu skatīties pēdējo 7. sezonas sēriju: kaut kā tiem balt-staiguļiem ļoti paveicās ar tā pūķa dabūšanu, jo savādāk viņi būtu atnākuši pie sienas, un tā arī tur palikuši? Vai arī tad būtu situācija kā ar mežoņu armijas uzbrukumu 4. sezonā, kad sienu mēģināja ieņemt ar spēku? Un vai tad tai sienai nebija kaut kāda maģiskā aizsardzība, kas, piemēram, neļāva Bendžī onkulim palīdzēt nogādāt Brandonu līdz sienai un pāri (cauri) tai?
Lai nu kā arī būtu, ar "nepacietību gaidu" 8. sezonas skatīšanos.
Ilgu laiku, vispār jau gadiem ilgi, krāmējos ar savu mazvērtīgumu, ar sevis nepieņemšanu, ar sevis močīšanu, ka neesmu pietiekami labs, ka pārāk maz strādāju pie sevis "uzlabošanas". Bet tagad ienāca prātā sekojoša doma ka varbūt es līdz šim tam visam piegāju ačgārni: tā vietā, lai koncentrētos uz sevis pieņemšanu, vērst uzmanību uz savas dzīves pieredzes pieņemšanu? Nu, saskaņā ar apzinātību un tām lietām, par ko runā citi viedie: par to, ka problēma rodās nodalot sevi - domātāju - no pārējās realitātes. Bet tā vietā uztvērt sevi kā daļu no pieredzes. Un tad koncentrēties uz pieredzi, un nevis uz sevi pašu.
Šobrīd priecājos par aizvakar gūto pieredzi, atklājot šo dziesmu un tagad uz repeat klausoties kādu 20to reizi:
Röyksopp - 'Oh, Lover' ft. Susanne Sundfør
Šobrīd priecājos par aizvakar gūto pieredzi, atklājot šo dziesmu un tagad uz repeat klausoties kādu 20to reizi:
Röyksopp - 'Oh, Lover' ft. Susanne Sundfør
Uzdrošinos/atļaujos nereaģēt uz domām (tajā skaitā arī uz trauksmainajām un paniku izraisošām), jo "tās ir tikai domas". Rezultātā man ir saasinājusies vainas sajūta un pašpārmetumi. Bet var būt "tā ir tikai vainas sajūta - doma" un "pašpārmetumi - doma". Jāturpina iesāktais, un skatīties, kā būs tālāk.
Aizpildot darba meklēšanas dienasgrāmatu, izjutu pašpārmetumu jūru, ka nepietiekami centos/cenšos :(
Subjektīvs mazvērtīgums? Vai tomēr objektīvs bezvērtīgums?
Subjektīvs mazvērtīgums? Vai tomēr objektīvs bezvērtīgums?