Aizpildīju aizspriedumu testus hiddenbias.eu
Man visos testos rezultāts ir "neitrāls".

Šodien nopirku sērkociņus. 3 kastītes.

Ehh, atkal mani ievilka youtube akacī:

• Roberts Gobziņš - Vilkam govs nokoda kāju


• Ingus Petersons - Vindserfings


• Eldorado - Es meitene, man blondi mati


• Dainis Porgants - Meitiņa mīļā


• Daniels Rēbuss - Minka Nāk


• Tranzits - Nevaru But Balts


• Labvēlīgais Tips - Omnibuss


• Labvēlīgais Tips - Alumīcija cūka


• Bet Bet - Kāpec man nav sarkans mercedes


• Dzeguzīte - Kapteinis Reinis

Vakar grasījos doties uz veikalu. Vajadzēja nopirkt sērkociņus. Lai gan es tādus liela izmēra pērku, un tie jau vairāk ir "sērkoki". Es jau iepriekšējā veikala apmeklējumā grasījos tos pirkt, bet aizmirsu. Varēju telefonā uzlikt atgādinājumu nopirkt. Bet man slinkums. Turklāt, ja jau mēdzu aizmirst nopirkt vajadzīgās lietas, tad droši vien veikalā aizmirstu arī paskatīties to atgādinājumu. Iedomājos, ka varētu mēģināt prātā "iegravēt nopirkt sērkociņus". Tā nu es kādu mirkli koncentrējos uz "veikals-sērkociņi, veikals-sērkociņi". Un likās, ka tas nostrādāja - pēc tam, katru reizi iedomājoties par veikalu, nākamajā mirklī apziņā nāca sērkociņi :) Pēc tam gan ceļā uz veikalu, gan pašā veikalā atcerējos par sērkokiem, jutos apmierināts ar sevi.
Braucu no veikala uz mājām, biju nobraucis kādu kilometru: "F*ck! aizmirsu nopirkt sērkociņus!!!" :D:D:D
Nolamājos, pēc tam sakaunējos, bet atpakaļ uz veikalu gan nebraucu. Pirmkārt jau slinkums, bet nedaudz arī tādēļ, lai izvairītos no pazemojuma sajūtas. Labāk ignorēt - it kā nekas nebūtu noticis. :D

Roberts Gobziņš - Aka aka

Sniegs!

Desmit minūtes līdz oficiālam videozvanam ar notāru, un es nejauši pamanu, ka savu tumši zilo džemperi esmu noķēzijis ar baltu ķiploku mērci. Labi, ka pamanīju :D

No papīra ruļļa noplēsu pēdējās sloksnes un pie sevis nodomāju, ka ir slinkums uzreiz tagad uzlikt jaunu rulli. "Gan jau kaut kad vēlāk". Likteņa ironija, ka man bija nepieciešami papīra dvieļi nepilnas 15 minūtes vēlāk. :)

***

Telefonam nomainīju melodiju. Muse - Bliss
Vispār interesanti, ka Muse nekad nebiju uzskatījis par vienu no savām mīļākajām grupām, bet šodien youtubā uzgāju tik daudzas Muse dziesmas, kuras daudzu gadu garumā esmu klausījies un kurām esmu dziedājis līdzi utt. Tagad vien es savai aktuālajai listei varētu mierīgi pievienot 10+ Muse dziesmas.
Muse - Map of Problematique

es uzbraucu uz Vanšu tilta un apstājos uz tā apmēram pa vidu. Tajos brīžos, kad mašīnas nebrauca, es varēju dzirdēt, kā Daugavas ūdeņi skalojās ap piestātni krastmalā.

Labāk sausu auskstumiņu nekā šito silto un mitro *bleh

Piektdien braucu ar riteni uz alfas rimi. Iepriekš es sev biju kādas 40 min ieplānojis, kas priekš manis likās "ar pietiekamu rezervi". Veikalā mierīgi grozā liku sev vajadzīgos produktus, bet mani nedaudz izbrīnīja info paziņojums, ka līdz veikala slēgšanai ir 30 min, lai savlaicīgi dodas uz kasēm. Es jau no pieredzes zinu, ka rimi veikalā ir ļoti strikti un noteiktā laikā slēdz ciet visas kases (vai viņas pašas slēdzas ciet automātiski). Bet steidzināt, kad vēl 30 min ir palikušas - likās nedaudz par daudz. Īpaši nesteidzos, turpināju gaitas, līdz brīdim, kad ieraudzīju konkrēto situāciju pie kasēm, un tad iepriekšējie info paziņojumi kļuva saprotami. :D Pirmkārt, tehniski nebūtu saukt to par situāciju pie kasēm, jo rindas bija tik garas (arī uz pašapkalpošanās kasēm), ka to sākums bija pie alko nodaļas, kādus 20 metrus tālāk par saldētavām. Līdz pašām kasēm bija patālu :D Vairs nebiju tik drošs par savām izredzēm paspēt laikā, un sāku nedaudz satraukties par to, ka varbūt nesanāks samaksāt par precēm, un kas būs tālāk: vai, piemēram, liks pašam tās preces atgriezt plauktos utt. :D Bet par laimi, cilvēki, vismaz uz pašapkalpošanos virzījās diezgan raiti. Kā arī cilvēki +/- ievēroja distanci, kas tad lika tai rindai izskatīties daudz iespaidīgākai kāda tā patiesībā bija. Rezultātā es tiku ārā no veikala 10 min pirms veikala slēgšanas.

Bet atpakaļ uz mājām gluži braukt vēl negribējās. Nolēmu aizbraukt uz "savu vietu" - tiltu uz Tallinas šosejas pāri Rīga-Valga dzelzceļa līnijai. Likās, ka laiks (1 stunda 10 min) pietiktu, lai sanāktu aizbraukt un atgriezties mājās. Un man tā patika, ka laiks bija palicis aukstāks, dzestrāks, ar nelielu migliņu. Sanāca arī nedaudz sarežģīta situācija, jo bija riktīga tumsa, aiz Juglas uz velo celiņa nav apgaismojuma, bet man riteņa lukturim bija praktiski izbeigušās baterijas. Es pirms tam tās izvēlējos nemainīt, jo man nebija nepieciešams izgaismot ceļu, galvenais, lai pretī braucošie mani redz. Pirms es braucu uz rimi, es galīgi nebiju domājis par braukšanu kaut kur tālāk :D Rezultātā tas apgaismojums bija ļoti minimāls, bet man pietika. Braucu nedaudz piesardzīgāk.

Izvēlēties izbraukt no Rīgas noteikti bija vērts. Es pats biju pārsteigts par to, cik tumsa (lai arī ar mašīnu gaismekļiem) man likās... atsvaidzinoša un atvieglojoša. Uzreiz aiz Juglas sākās tādi plašumi, varēja nedaudz saredzēt, vairāk sajust Juglas ezera plašumus. Bija ļoti forši. Pie reizes nodomāju, ka varbūt ne tik daudz tā tumsa rudens-ziemas mēnešos mēdz nospiest, kā tieši tas oranžais ielu apgaismojums. Pabraukt pa tumsu bija ok, jo izlīdzējos ar pretī braucošajām mašīnām, kas man ik pa laikam izgaismoja ceļu :). Vispār tā bija diezgan spilgta vizuālā pieredze, kad bieži un ātri apžilbinājums mijās ar tumsu. Aizbraucu līdz savam tiltam. Nokāpu no riteņa, paskatījos pulkstenī, bija 19:20, it kā laiks varētu pietikt, lai varētu vēl kādas 5 min pačilot. Sākumā vairāk redzesloks saglabājās horizontālā plaknē abos dzelzceļa virzienos, uz pilsētas izgaismotajiem apvāršņiem. Bet ātri vien acis pacēlās uz debesīm: uz mēnesi, uz mākoņiem, kas brauca mēnesim priekšā, uz zvaigznēm, daudz daudz zvaigznēm. Un, jo vairāk skatījos debesīm, jo vairāk zvaigznes ieraudzīju. Tad pienāca laiks braukt uz mājās, kas sanāca ļoti raiti. Varbūt dzestrais gaiss padarīja mīšanos nedaudz vieglāku.

Šovakar vakariņām paņēmu latviešu tradicionālo fastfūdu: cīsiņu mīklā un mazo apaļo picu.

Ārā saule spīd. Jāiet ārā.

Pulkstenis ir 15:30, un es tikko pabeidzu dzert "rīta" kafiju. Bet piecēlos šodien pirms desmitiem. Šodien man ir t.s. "lēnā" diena.
Pa logu ārā laiks izskatās tāds viltīgs. Tās zilās debesis jau ļoti vilina, bet tajā pat laikā ik pēc 10 minūtēm sāk lietus rībina loga palodzes.

Turpmāk, pērkot kūpinātas ribiņas priekš zupas vārīšanas, ir jāpaņem nedaudz vairāk kā ir norādīts receptē, jo tad gaļas lobīšanas no kauliem procesā pie reizes var arī pamieloties :D

Virtuvē izdega spuldzīte un palika tumšāks. Šodien nomainīju spuldzīti. Un atkal virtuvē ir gaišs. Pašam ir liels gandarījums un lepnums pašam par sevi. Gan par to, ka nomainīju. Gan par faktu, ka pirms pāris gadiem, kad pirku spuldzītes, nopirku vēl pāris rezervei.

Nu moins, cik šodien bija pasmagi skriet: kājas bija smagnējas un ātri vien "piedzinās". Bet nu, reizēm ir vērts pamocīties. Kaut vai tādēļ, ka pēc skriešanas ir īpašs kaifs un atslābums :)

"OK, jāiet vārīt zupu"

Update: Uzvāriju (hihihī)

Man vakar ienāca amizanta (un dumja) doma:
Man vakar rīta pusē bija vizīte pie ārsta, bet es iepriekšējo nakti nebiju gulējis (neprasiet kāpēc). Sēžot uzgaidāmajā telpā, uznāca neliels stress, jo bija pagājušas vismaz 25 min no mana pieraksta laika, bet mani tā arī neaicināja iekšā. Nonākot pie kabineta, es izvēlējos sekot norādei uz durvīm "vienkārši gaidīt, līdz mani pasauks", un nevis pieklauvēt pie durvīm un pajautāt. "Ja nu dakteris visu to laiku viens pats sēž un gaida, kad es iešu iekšā?" Bet es pieturējos pie sava lēmuma: es biju savlaicīgi atnācis un vadījos pēc norādēm, nevis, piemēram, iztraucēju dakteri ar citu pacientu. Galu galā varēja dzirdēt, ka kabinetā norisinās saruna: tātad visticamāk tur jau ir cits pacients. Tā es sēdēju ar nelielu kreņķi, ar nedaudz dullu galvu, un nedaudz šķebinošu sajūtu kuņģī (ironiski, ņemot vērā, ka vizīte bija pie gastroenterologa). Tā, sēžot, gaidot un kreņķējoties, iedomājos, ka varētu pameditēt. Es tā kā sāku atslābināties un ļauties procesam, kad man ienāca prātā tā (dumjā) doma: "Ja nu es tagad tā atslābinos, ka rezultātā aizmiegu?" :D Vismaz tajā momentā tāds iznākums man galīgi nelikās akceptējams. Bet tās domas muļķīgā rakstura rezultātā man bija tāds kā atvieglojums, vismaz izrāva no tā kreņķu tupika. Un tagad, par vakardienas situāciju atceroties, es neredzu nekā slikta, ja arī būtu aizmidzis. Drīzāk temats ir par uzdrošināšanos "atlaist grožus".

Vakar pēcpusdienā izdomāju sev ēšanai uztaisīt makaronu sacepumu. Internetā piemeklēju recepti, kas pa lielam bija "tradicionāla", vienīgi man tas bazilisks nebija zināms. (Pag, vai tomēr nav baziliks? :D) Pēc sešiem gāju uz tuvējo Rimi, domādams, ka pietiekami daudz laika rezervei iepirktiem līdz tiem septiņiem. Bet pie veikala attapos rindas galā. Tiesa, viss uz priekšu virzījās raiti un veikalā tiku ar 20 min rezervi. Bet vienalga centos pēc iespējas ātrāk visu atrast, lai pats paspētu kasē norēķināties. Kā arī iedomājos, ka, pašam izmaļoties veikalam cauri, kāds cits vēl paspēs iepirkties. Es gan zināju, ka baziliks ir garšaugs, bet tā informācija man daudz nepalīdzēja, jo garšaugus ikdienā nepērku, un nezinu, kur tie veikalā atrodas. Nedaudz pablandījos, un tad pamanīju bazilikus podiņā. Ilgi nedomādams, paņēmu to un devos uz kasi.

Vēlāk daudz maz veiksmīgi uztaisīju makaronu sacepumu (vismaz man garšoja), tikai... es nezinu, ko īsti iesākt ar atlikušajiem 90% baziliku stādiem podiņā :D (Laikam, jau ka var apēst)