Varbūt kādam ir youtube links uz "Zvaniņš skan" versiju, kas ir diezgan veca (es viņu pirmo reizi dzirdēju agrā bērnībā, 90to gadu sākumā, bet pieļauju, ka tā dziesmas versija ir vēl vecāka)? To iedziedāja bērni, un dziesmas sākumā ir "Digi digi dong, naa naa naa" :D
Šodien pirmo reizi piedzīvoju situāciju, kad pamodos nedaudz trauksmains pēc ļoti nepatīkama, stresaina un trauksmaina sapņa redzēšanas.
***
Trauksmes laikā šķiet, ka laiks iet daudz ātrāk nekā tas ir realitātē. Liekas loģiski, jo prāts/apziņa tad strādā overdraivā.
***
Trauksmes laikā šķiet, ka laiks iet daudz ātrāk nekā tas ir realitātē. Liekas loģiski, jo prāts/apziņa tad strādā overdraivā.
Tikko izlasīju ziņās, ka uz Ziemassvētkiem būs atkal sals. Izjūtu lielu pacilātības sajūtu, jo neatceros pēdējo reizi, kad tieši Ziemassvētkos ir bijuši mīnusi.
Uhh, kādas karaliskas vakariņas man tagad bija. Forši ir tas, ka šoreiz visu pagatavoju pats. ;)
Es tagad, vēlu vakarā tomēr izgāju ārā pastaigāt, jo prasījās izvēdināt galvu. Nebiju nogājis vairāk par dažiem simtiem metru, kad pieķēru sevi dungojam: "Tu slīdēji pa slidotavu, un klusi pavadīju es.." :D Nenoliedzami ietves bija slidenas un gaismās laistījās. Bet, ja tā uzmanīgi tipina ar maziem solīšiem un skatās, kur liek kājas, tad bija iespējams sekmīgi pārvietoties uz priekšu. Un tajos retajos ceļa posmos, kur segums bija bez ledus kārtiņas, tad ļāvu savam solim izvērsties plati.
Es apņēmīgi liku kastroli ar ūdeni vārīties, lai vārītu griķus. Bet tikai tad, kad ūdens jau sāka vārīties, man ienāca prātā paskatīties, vai man vispār mājās ir vēl griķi. :D Viena paciņa vēl bija palikusi.
Es khe,khe, taisot mērci, khe,khe pieliku pārāk daudz khe,khe piparus.
Es khe,khe, taisot mērci, khe,khe pieliku pārāk daudz khe,khe piparus.
Fak, nenoturējos un saēdos pārāk daudz riekstiņus. Tagad parastā ēdienreize ir jāatliek uz vairākām stundām :D
Šodien grasījos iet skriet, bet atvēru delfos ziņu par atkalu uz ceļiem. Laikam skriešanas plāni būs jāaizstāj ar pastaigu. Ļoti uzmanīgu un piesardzīgu pastaigu.
Es pašlaik vienkārši izbaudu, ka man labs, pat pacilāts noskaņojums un ka es neizjūtu trauksmes simptomus. Kaut vai uz dažām stundām. Kas būs pēc tam, tad jau redzēs. Bet uz doto mirkli ir labi.
Noteikti, ka manis paša situācija ar ilglaicīgu trauksmainumu un pārslodzi, ietekmē manu dzīves pieredzēšanu, bet šodienas Succession epizode bija vienkārši... wow!
Soli pa solim
Es izvēlos mēģināt ļauties trauksmei un panikai, negaidot konkrētus rezultātus (uzlabojumu). Es atsakos ļauties trauksmei un panikai, izvirzot sev mērķi "ļauties lai vai kas", "man ir pilnībā jāļaujas, jo tikai tad gūšu vēlamo iznākumu" vai "es nedrīkstu pārstāt ļauties, jo tas nozīmētu neveiksmi, padošanos".
!!!
Kad man ir akūtas panikas lēkmes, es nevaru vērsties pie mammas pēc palīdzības, mierinājuma. Jo tad situācija vienmēr vairākkārt pasliktinās: mamma katru reizi ļoti slikti noreaģē, apstulbst - bezmaz vai viņai pašai, skaipā redzot/dzirdot mani, iestājas trauksme un viņa sastingst. Ko redzot, mana panikas lēkme vēl vairāk pastiprinās. Bet nu, pozitīvā lieta ir tāda, ka esmu jau pietiekami daudz pieredzi guvis ar panikas lēkmēm, ka māku "relatīvi veiksmīgāk" ar tām tik galā un vismaz nedaudz saglabāt vēsu prātu. Domāju, ka fakts vien, ka es vēl sarunas laikā panikas ietekmē nosecināju, ka "es turpmāk nedrīkstu zvanīt mammai pēc palīdzības, kad pašam panikas dēļ ir slikti", ir indikators tam, ka ir progress.
Tiesa, no vienas puses tagad gan ir nedaudz nelāga situācija, jo man īsti nav citu cilvēku, pie kuriem jebkurā diennakts laikā šādās situācijās vērsties. Precīzāk - cilvēki ir, bet man šādu pieredžu laikā ir nenormāls kauns un bailes vērsties pie citiem, kad man ir panika. Pirmkārt, ja tikko tika pieredzēts tāds fiasko, sākumā zvanot mammai, bailes pat iedomāties, kā citi cilvēki noreaģēs, ja pie viņiem tagad vēlā vakara stundā vērsīšos. Tad vēl ir mana vēsturiskā pieredze, pieredzot panikas lēkmes citu cilvēku klātbūtnē, no kuriem pārsvarā bija ne pārāk pozitīva vai mierinoša reakcija.
Bet pietiek censties būt korektam, baidīties apgrūtināt citus. Pietiek ļauties kaunam, ka man nāk virsū šādas panikas lēkmes, kurās (ir iespaids, ka) netieku ar sevi galā. Vai vainas sajūtai, kādos apstākļos man šīs panikas lēkmes tagad rodas. Ja man būs sajūta, ka man vajag vērsties pēc palīdzības, tad es to arī darīšu. Kaut vai zvanīšu savam terapeitam. Bet tagad ir sajūta, ka šovakar tas vairs nebūs nepieciešams. Varbūt tas ir šis iepriekš pieminētais progress ar panikām, bet man tagad ir sajūta, ka tik ļoti man tomēr nav nepieciešams ar terapeitu tagad sazvanīties. Līdz šim es vairākas reizes līdzīgās situācijās ar smagu paniku esmu viņam zvanījis un katru reizi viņš man ir palīdzējis un nomierinājis. Un tagad, domājot par vēršanos pie viņa, man ir diezgan spēcīga pārliecība, ka viņš neko jaunu man nepateiks. Viņš droši vien teiks to pašu, ko iepriekš: dod laiku, ļauj šai pieredzei būt. Nezinu, vai tas ir ironiski, bet, tieši atceroties šīs iepriekšējās reizes, kad katru reizi man likās, ka visa pasaule apkārt sabruks vai arī es sajukšu prātā vai nomiršu, ja to panikas sajūtu tūlīt neizbeigs, terapeits mani mierināja un teica, lai es ļauju sev šīs sajūtas, lai arī cik briesmīgas un šķietami bīstamas tās man neliktos. Jo tās ir tikai sajūtas, un nekas realitātē ar mani slikts nenotiek. Atļaut sev atrasties šo briesmīgo sajūtu un vēl briesmīgāku domu ietekmē, pārstāt censties tās ar apziņu izbeigt. Un dot laiku.
Tagad es pēdējās divdesmit minūtes pavadīju, rakstot šo "panikas pieredzes protokolu". Dzeru piparmētru tēju. Un šajās divdesmit minūtēs man nebija neviena trauksmaina doma vai sajūta. Protams, tiklīdz es sāku par to (savu stāvokli) domāt, man uzreiz uznāca gan trauksmaina doma, gan arī trauksmaina fiziska sajūta - terora vilnis, ka iziet man cauri. Bet tas piederas pie lietas. Pēc tam atlaidīs. Līdz šim šādās situācijās ar laiku vienmēr palika labāk. Es paļaujos uz sevi un savu pieredzi, ka arī šoreiz būs tāpat. :)
P.s. Vienkārši vāks - man (nu jau) bija visai nopietna panikas lēkme, bet es tagad lieku smailijus :D:D:D
P.s.s Ak, jā - aizmirsu pieminēt, ka šo visu rakstu laikā, kad panikas lēkme vēl nav beigusies.
Tiesa, no vienas puses tagad gan ir nedaudz nelāga situācija, jo man īsti nav citu cilvēku, pie kuriem jebkurā diennakts laikā šādās situācijās vērsties. Precīzāk - cilvēki ir, bet man šādu pieredžu laikā ir nenormāls kauns un bailes vērsties pie citiem, kad man ir panika. Pirmkārt, ja tikko tika pieredzēts tāds fiasko, sākumā zvanot mammai, bailes pat iedomāties, kā citi cilvēki noreaģēs, ja pie viņiem tagad vēlā vakara stundā vērsīšos. Tad vēl ir mana vēsturiskā pieredze, pieredzot panikas lēkmes citu cilvēku klātbūtnē, no kuriem pārsvarā bija ne pārāk pozitīva vai mierinoša reakcija.
Bet pietiek censties būt korektam, baidīties apgrūtināt citus. Pietiek ļauties kaunam, ka man nāk virsū šādas panikas lēkmes, kurās (ir iespaids, ka) netieku ar sevi galā. Vai vainas sajūtai, kādos apstākļos man šīs panikas lēkmes tagad rodas. Ja man būs sajūta, ka man vajag vērsties pēc palīdzības, tad es to arī darīšu. Kaut vai zvanīšu savam terapeitam. Bet tagad ir sajūta, ka šovakar tas vairs nebūs nepieciešams. Varbūt tas ir šis iepriekš pieminētais progress ar panikām, bet man tagad ir sajūta, ka tik ļoti man tomēr nav nepieciešams ar terapeitu tagad sazvanīties. Līdz šim es vairākas reizes līdzīgās situācijās ar smagu paniku esmu viņam zvanījis un katru reizi viņš man ir palīdzējis un nomierinājis. Un tagad, domājot par vēršanos pie viņa, man ir diezgan spēcīga pārliecība, ka viņš neko jaunu man nepateiks. Viņš droši vien teiks to pašu, ko iepriekš: dod laiku, ļauj šai pieredzei būt. Nezinu, vai tas ir ironiski, bet, tieši atceroties šīs iepriekšējās reizes, kad katru reizi man likās, ka visa pasaule apkārt sabruks vai arī es sajukšu prātā vai nomiršu, ja to panikas sajūtu tūlīt neizbeigs, terapeits mani mierināja un teica, lai es ļauju sev šīs sajūtas, lai arī cik briesmīgas un šķietami bīstamas tās man neliktos. Jo tās ir tikai sajūtas, un nekas realitātē ar mani slikts nenotiek. Atļaut sev atrasties šo briesmīgo sajūtu un vēl briesmīgāku domu ietekmē, pārstāt censties tās ar apziņu izbeigt. Un dot laiku.
Tagad es pēdējās divdesmit minūtes pavadīju, rakstot šo "panikas pieredzes protokolu". Dzeru piparmētru tēju. Un šajās divdesmit minūtēs man nebija neviena trauksmaina doma vai sajūta. Protams, tiklīdz es sāku par to (savu stāvokli) domāt, man uzreiz uznāca gan trauksmaina doma, gan arī trauksmaina fiziska sajūta - terora vilnis, ka iziet man cauri. Bet tas piederas pie lietas. Pēc tam atlaidīs. Līdz šim šādās situācijās ar laiku vienmēr palika labāk. Es paļaujos uz sevi un savu pieredzi, ka arī šoreiz būs tāpat. :)
P.s. Vienkārši vāks - man (nu jau) bija visai nopietna panikas lēkme, bet es tagad lieku smailijus :D:D:D
P.s.s Ak, jā - aizmirsu pieminēt, ka šo visu rakstu laikā, kad panikas lēkme vēl nav beigusies.
Šodien biju ārā skriet. Bija... atsvaidzinoši.
Kopumā ļoti pozitīva pieredze, bija forši. Es teiktu, ka man mīnusos labāk patīk skriet nekā tad, kad ir nedaudz virs nulles un ir slapjš. Lai slavēta termoveļa! Taču vienlaikus ir jāatzīst, ka šodienas -10 ir tuvu slieksnim, kad sāk salt pat ar specializēto apģērbu. Īpašs gandarījums man ir par skriešanas zeķēm, jo skriešanas sākumā man sals sāka nedaudz kost kāju pirkstos, bet pēc dažām minūtēm, kad jau biju iesilis, pēdām bija silti un patīkami. Vispār es jutos ļoti komfortabli, nekas nesala. Protams, sejā koda, bārda piesala, bet tas jau normāli un pieder pie lietas. Toties jauna un nedaudz jancīga pieredze bija tad, kad man acu plakstiņi un skropstas sāka sasalt un sāka lipt kopā.
Skriet gāju pēc trijiem pēcpusdienā, kad jau sāka krēslot. Manā skatījumā, tas ir labs laiks, ja ir vēlme skriešanas laikā gūt papildus iespaidus. Šodien savā maršrutā pa parka celiņiem noskrēju divus apļus. Pirmajā aplī jūsmoju par saules apspīdētām lietām un virsmām. Īpaši forši likās tas, ka visapkārt ap horizontu debesis krāsojās oranžos toņos. Pieskaita sniegu visapkārt, un rezultātā es iedomājos, it kā atrastos milzīgā apaļā dekorācijā.
Otrajā aplī sāka satumst, iedegās laternas, un noskaņa jau cita. Parka (Lielajos kapos) vidū atrodas maza baznīciņa, un šodien skriešanas laikā pamanīju, ka tās logos deg svētku (piramīdas) gaismiņas. Pēc redzētā kādu laiku prātoju, vai redzētā aina rada omulības vai arī nelielu baismīguma sajūtu.
Kad jau tuvojos skrējiena noslēgumam, sapratu, ka izvēlētā distance ir tieši laikā, jo uz beigām jau sāku nedaudz salt. Dīvainā kārtā man sāka salt... dibens. :D Kad jau biju pabeidzis skriet un biju pārgājis soļošanā, lai "attietu", pārliecinājos, ka -10 ir tas limits. Tiklīdz pārstāju skriet, termoveļa pārstāja "strādāt" un man ātri palika auksti.
- Ten out of ten at minus ten. Would recommend.
Kopumā ļoti pozitīva pieredze, bija forši. Es teiktu, ka man mīnusos labāk patīk skriet nekā tad, kad ir nedaudz virs nulles un ir slapjš. Lai slavēta termoveļa! Taču vienlaikus ir jāatzīst, ka šodienas -10 ir tuvu slieksnim, kad sāk salt pat ar specializēto apģērbu. Īpašs gandarījums man ir par skriešanas zeķēm, jo skriešanas sākumā man sals sāka nedaudz kost kāju pirkstos, bet pēc dažām minūtēm, kad jau biju iesilis, pēdām bija silti un patīkami. Vispār es jutos ļoti komfortabli, nekas nesala. Protams, sejā koda, bārda piesala, bet tas jau normāli un pieder pie lietas. Toties jauna un nedaudz jancīga pieredze bija tad, kad man acu plakstiņi un skropstas sāka sasalt un sāka lipt kopā.
Skriet gāju pēc trijiem pēcpusdienā, kad jau sāka krēslot. Manā skatījumā, tas ir labs laiks, ja ir vēlme skriešanas laikā gūt papildus iespaidus. Šodien savā maršrutā pa parka celiņiem noskrēju divus apļus. Pirmajā aplī jūsmoju par saules apspīdētām lietām un virsmām. Īpaši forši likās tas, ka visapkārt ap horizontu debesis krāsojās oranžos toņos. Pieskaita sniegu visapkārt, un rezultātā es iedomājos, it kā atrastos milzīgā apaļā dekorācijā.
Otrajā aplī sāka satumst, iedegās laternas, un noskaņa jau cita. Parka (Lielajos kapos) vidū atrodas maza baznīciņa, un šodien skriešanas laikā pamanīju, ka tās logos deg svētku (piramīdas) gaismiņas. Pēc redzētā kādu laiku prātoju, vai redzētā aina rada omulības vai arī nelielu baismīguma sajūtu.
Kad jau tuvojos skrējiena noslēgumam, sapratu, ka izvēlētā distance ir tieši laikā, jo uz beigām jau sāku nedaudz salt. Dīvainā kārtā man sāka salt... dibens. :D Kad jau biju pabeidzis skriet un biju pārgājis soļošanā, lai "attietu", pārliecinājos, ka -10 ir tas limits. Tiklīdz pārstāju skriet, termoveļa pārstāja "strādāt" un man ātri palika auksti.
- Ten out of ten at minus ten. Would recommend.
Es (at-)ļauju
sev piedzīvot trauksmes un panikas lēkmes.
domāt un necensties apturēt tās domas, kuru rezultātā man varētu rasties trauksmes un panikas lēkmes.
piedzīvot "ģībšanas" sajūtas, kuras man tagad sanāk piedzīvot īpaši stiprā trauksmes periodā.
sev reāli noģībt panikas un trauksmes rezultātā. Vai arī kādu citu iemeslu dēļ.- iespējamību, ka ģībšanas rezultātā es varētu arī savainoties.
nereaģēt uz baismīgo un briesmīgo apdraudējuma un "nāves tuvuma" sajūtu, kas mani mēdz piemeklēt panikas laikā. Īpaši tagad, kad klāt nāk tā "velk uz ģībienu" sajūta.- pieņemt iespējamību, ka kļūdos un kaut ko pārprotu, kā rezultātā es varētu ciest vai pat aiziet bojā.
- necensties nodrošināties pret panikas lēkmēm nākotnē.
- nemēģināt pārliecināties, ka līdzīgos apstākļos man vairs nerodas panikas lēkmes.
- brīžos, kad it kā viss ir kārtībā un panika nerodas, necensties "šo panikas neesamības faktu" iecementēt savā apziņā un pieredzē.
- nebūt gatavam, ieklausīties sevī un paļauties uz sevi.
- neziņu.
Endless Forms - landlocked Conch Shell