To "pareizs/nepareizs" aizstāt ar "pieņemams/nepieņemams".

Šodien pēc ilgāka laika nomainīju putekļsūcējam maisu. Kad ieslēdzu putekļsūcēju, pirmajā mirklī pat nedaudz sabijos no tā, cik skaļi sāka sūkt :D

Tikko iegāju delfos, un ieraudzīju rakstu par Briedi, ka viņš atkal kaut ko ņemas saistībā ar to viņa vēlmi boksēties ar jūtūba zvaigzni. Pasmējos, bet rakstu vaļā nevēru. :)

Varbūt tā ir tikai mana personīgā sajūta un pieredze, bet vakardiena un šodiena (par spīti saulei un zilajām debesīm) man likās īpaši drūma un nomācoša. Atceros, ka vakar vakarā vienā brīdī nodomāju: "Nu gan šodien ir pirmdienīga pirmdiena". Vakar vakarā man saasinājās trauksme, šodien vakara pusē arī jūtos tā kā pazaudējis ierasto ritmu. Varbūt tas ir tāpēc, ka pirms divām dienām uzzināju, ka pirmo reizi esmu kļuvis par covid kontaktpersonu. Lai arī pašsajūta man ir bijusi un joprojām ir ok, paštesti arī ir bijuši negatīvi. Nedaudz jancīgi sanāca, jo es par savu kontaktpersonas statusu uzzināju tikai 6 dienas pēc pēdējā kontakta. Tā kā, ja es pareizi saprotu, tad jau vakar - nedēļu pēc kontakta - ar negatīvu testu man tā karantīna ir tehniski beigusies. Bet nu vienalga, apziņā tas "a ja nu tomēr?" ir aktuāls. Šad un tad ieklepjos, tad man krūtīs nedaudz iesāpējās, tad vienā mirklī tā kā elpa sāk trūkt. Un katru reizi pirmā doma: "ja nu tas ir covids?" Bet es domāju, ka šāda mana reakcija ir saprotama, jo gandrīz 2 gadus ir dzīvots ar covidu apziņā, bet bez tiešas saskarsmes ar slimību: nedz es, nedz man radinieki vai paziņas ar to nebija slimojuši. Līdz aizvakardienai es pat ne reizi nebiju taisījis testus. Manā personīgajā pieredzē tas covid vairāk bija informatīvs, gluži kā tāds mīts. Un tagad tas ir tik tuvu kā vēl nekad iepriekš. Tāpēc arī ir satraucoši. Taču cēlonis šim satraukumam nav pats covids, bet gan domas - bailes - par covidu. Vakar, kad aizgāju uz veikalu, sapirkos vairākām dienām uz priekšu: ja nu turpmākajā nedēļā man nebūs iespēja aiziet uz veikalu. Aptiekā arī izpirku visas uz mana vārda izrakstītās zāles, lai nesanāktu tā, ka pēc nedēļas, kad man beigtos esošie krājumi, es nevarētu tikt uz aptieku, jo būtu slims vai karantīnā. Apstāklis, ka dzīvoju viens, tās domas par izolāciju tikai saasina. Bet nu neko - lai arī pašlaik ir tāds drūmāks periods, agrāk vai vēlāk tas pāries. Tas, ko es varu darīt, ir pārāk neieslīgt apsvērumos, kāpēc man ir šāda pašsajūta, ko es varbūt neizdarīju pareizi vai ko varētu darīt savādāk. Līdzīgi kā ar trauksmes un panikas lēkmēm - vienkārši ļauties šai pieredzei. Pēc laika tā pati pāries.

Dienas vidū jūtos miegains un biški apdullis. Jāiet ārā skriet.
Nedaudz uzmundrinājumam:
Te Molla

Sena tautas paruna: Ziemā ir jāgādā gaisa kondicionieris, bet vasarā ir jākrāj nauda priekš apkures rēķiniem.

Rakstot vārdu "psihologs", kļūdījos un uzrakstīju "psiholohs". :D

Šodien pēc ilgāka laika gāju ārā skriet. Pēc iesildīšanās vien nedaudz "jutu" kājas un radās priekšnojauta, ka šodien viegla skriešana nesanāks. Tā arī bija, ka sanāca diezgan daudz papūlēties, lai tos pašus minimālos 4 km noskrietu. Bet bija ļoti vērtīgi un tagad pašsajūta ir prīmā.

Ehh, neliela vilšanās. Kad pirms nedēļas sāku spēlēt, un uz sev esošā windows 10 atradu Soltaire app'u, nopriecājos un domāju, ka spēle ir iekļauta windows paketē. Bet nē. Nedēļu paspēlēju bez aizķeršanās, bet tagad lec ārā reklāmas un "Vai vēlaties atspējot reklāmas? Spiediet šeit!" A vot nespiedīšu!
P.s. Joprojām nevaru aprast ar IT terminu latviskojumiem :/

Šorīt piecēlos ar domu/nepieciešamību, ka man ir jāatrod viena dziesma.
Atradu.

Es neesmu dejojis modernās dejas gandrīz 20 gadus (pēdējā reize bija pamatskolā), bet šis gabals man riktīgi piedur:
Gotan Project ~ Santa Maria

Varbūt ir nedaudz naivi un muļķīgi par to lepoties, esot pieaugušam, bet man nepatīk dzīvot netīrībā. Tagad ir pusotra nedēļa pagājusi, kopš pēdējo reizi tīrīju dzīvokli. Kā arī pie izlietnes ir vesela kaudze ar nemazgātiem traukiem, jo traukus neesmu mazgājis 2 dienas. Nu, nepatīk man noputējuši monitori, nopļeckāta un pilnīgi lipīga datorpele, pieburzināta klaviatūra, ar smiltīm pievazāts priekšnams. Un tie netīrie trauki durās man acīs. Es gan nepieturos pie strikta tīrīšanas režīma, tīru tad, kad gribās. Un tagad man ļoti gribās. Ir pilnīgi sajūta, ka sakopjot vidi, es pats attīros.

Edit: Vajadzēja 40 minūtes, lai nomazgātu visus traukus un virtuves virsmas. Tagad pilnīgi ir nedaudz jāatpūšas :D

Nedaudz uzkurināt nedēļas sākumu
Mike Candys - Flexin

Vakar iemācījos spēlēt Solitaire. Esmu sajūsmā!

Es vakar pirmo reizi biju pie Rīgas HES Daugavas rezervuāra (uzkāpu uz tā dambja). Un tad es vienuviet redzēju tik daudzas kaijas (viņas tur bija simtiem), ka pilnīgi palika nedaudz bail.

Kas to būtu domājis: rosols labi iet kopā ar sautētiem skābiem kāpostiem :)

Šodien saņēmu sms no Latvijas Exprespasta, ka šodien pievedīs sūtījumu. Drīz pēc tam seko zvans, vai esmu mājās, ka pēc 5 min pievedīs. Ļoti jauki. Eju lejā pēc sūtījuma, skatos, ka buss pieparkojies tieši priekšā parādes durvīm. Ļoti ērti. Sasveicinos, dodu kurjeram dokumentu, bet manu uzmanību pievērsa fakts, ka tas bija DPD buss. Bet es neko - kas zin, varbūt DPD piegādā arī eksprespasta sūtījumus. Kurjers man dod (laikam) pavadzīmi parakstīt. Pirms es skatos, kas uz tās pavadzīmes ir, pamanu, ka pie tā paša kurjera vēršas vēl viens sūtījuma saņēmējs. "Tā neko, efektīva sūtījumu piegāde, saorganizēts tā, ka ar vienu piegādi piegādā sūtījumus vairākiem cilvēkiem". Tad es sāku skatīties uz tās pavadzīmes un sāku apmulst, jo pilnīgi random "Tele2" man tur rādās. Un pie saņēmēja arī norādīts pavisam cits vārds un uzvārds. Man sāka pielēkt, kas ir noticis, un, kad jau vērsos pie kurjera, viņš arī bija sapratis, ka ir noticis misēklis. Nākamajā mirklī, es paskatos nedaudz pa kreisi, un ieraugu Eksprespasta busu un citu kurjeru ar man adresēto sūtījumu. :D

Bērnībā un jaunības gados es mēdzu no soļankas makšķerēt ārā olīvas, jo man tās tik ļoti negaršoja. Tagad, kad pats uzvārīju soļanku, es olīvas labprāt lieku klāt :)

Pirms nedēļas pirmo reizi pēc ilgiem laikiem iekāpu Rīgas sabiedriskajā transportā. Vispims, mans "mūžīgais" personiskais etalons, kuru taisīju pirms desmit gadiem vēl studiju laikā, nu ir beidzot izbeidzies. Uz tā bija palikuši 2 braucieni. Lai taisītu jaunu personīgo etalonu, jāiet uz Rīgas Satiksmi. Bet kaut kā galīgi negribās to darīt. Es ikdienā ar sabiedrisko nepārvietojos. Ja nu kādreiz tomēr vajadzēs, izlīdzēšos ar to dzelteno kartiņu. Es gan, tagad braucot, pamanīju, ka ir parādījusies iespēja ar QR kodiem un telefona app'u reģistrēt braucienus. Bet, nedaudz paskatoties cilvēku vērtējumus par RS app'a android versiju, droši vien tās programmas izmēģināšana būs uz kādiem dažiem mēnešiem jāatliek.

Divu dienu laikā atrodu divas dziesmas, kuras pirms tam gadiem ilgi meklēju.
Tagad atradu dziesmu, kuru pie sevis mēdzu dungot gadiem ilgi, bet nekādi nevarēju atrast dziesmas nosaukumu. Meldiņu gan es zināju visu, bet vārdus it nemaz. Bija tikai nojauta, ka pantiņa beigās varētu būt kaut kas ar "lakstīgalu" :)
Teici, teici valodiņa