justlive

11. Decembris 2021 22:12

!!!

Kad man ir akūtas panikas lēkmes, es nevaru vērsties pie mammas pēc palīdzības, mierinājuma. Jo tad situācija vienmēr vairākkārt pasliktinās: mamma katru reizi ļoti slikti noreaģē, apstulbst - bezmaz vai viņai pašai, skaipā redzot/dzirdot mani, iestājas trauksme un viņa sastingst. Ko redzot, mana panikas lēkme vēl vairāk pastiprinās. Bet nu, pozitīvā lieta ir tāda, ka esmu jau pietiekami daudz pieredzi guvis ar panikas lēkmēm, ka māku "relatīvi veiksmīgāk" ar tām tik galā un vismaz nedaudz saglabāt vēsu prātu. Domāju, ka fakts vien, ka es vēl sarunas laikā panikas ietekmē nosecināju, ka "es turpmāk nedrīkstu zvanīt mammai pēc palīdzības, kad pašam panikas dēļ ir slikti", ir indikators tam, ka ir progress.

Tiesa, no vienas puses tagad gan ir nedaudz nelāga situācija, jo man īsti nav citu cilvēku, pie kuriem jebkurā diennakts laikā šādās situācijās vērsties. Precīzāk - cilvēki ir, bet man šādu pieredžu laikā ir nenormāls kauns un bailes vērsties pie citiem, kad man ir panika. Pirmkārt, ja tikko tika pieredzēts tāds fiasko, sākumā zvanot mammai, bailes pat iedomāties, kā citi cilvēki noreaģēs, ja pie viņiem tagad vēlā vakara stundā vērsīšos. Tad vēl ir mana vēsturiskā pieredze, pieredzot panikas lēkmes citu cilvēku klātbūtnē, no kuriem pārsvarā bija ne pārāk pozitīva vai mierinoša reakcija.

Bet pietiek censties būt korektam, baidīties apgrūtināt citus. Pietiek ļauties kaunam, ka man nāk virsū šādas panikas lēkmes, kurās (ir iespaids, ka) netieku ar sevi galā. Vai vainas sajūtai, kādos apstākļos man šīs panikas lēkmes tagad rodas. Ja man būs sajūta, ka man vajag vērsties pēc palīdzības, tad es to arī darīšu. Kaut vai zvanīšu savam terapeitam. Bet tagad ir sajūta, ka šovakar tas vairs nebūs nepieciešams. Varbūt tas ir šis iepriekš pieminētais progress ar panikām, bet man tagad ir sajūta, ka tik ļoti man tomēr nav nepieciešams ar terapeitu tagad sazvanīties. Līdz šim es vairākas reizes līdzīgās situācijās ar smagu paniku esmu viņam zvanījis un katru reizi viņš man ir palīdzējis un nomierinājis. Un tagad, domājot par vēršanos pie viņa, man ir diezgan spēcīga pārliecība, ka viņš neko jaunu man nepateiks. Viņš droši vien teiks to pašu, ko iepriekš: dod laiku, ļauj šai pieredzei būt. Nezinu, vai tas ir ironiski, bet, tieši atceroties šīs iepriekšējās reizes, kad katru reizi man likās, ka visa pasaule apkārt sabruks vai arī es sajukšu prātā vai nomiršu, ja to panikas sajūtu tūlīt neizbeigs, terapeits mani mierināja un teica, lai es ļauju sev šīs sajūtas, lai arī cik briesmīgas un šķietami bīstamas tās man neliktos. Jo tās ir tikai sajūtas, un nekas realitātē ar mani slikts nenotiek. Atļaut sev atrasties šo briesmīgo sajūtu un vēl briesmīgāku domu ietekmē, pārstāt censties tās ar apziņu izbeigt. Un dot laiku.

Tagad es pēdējās divdesmit minūtes pavadīju, rakstot šo "panikas pieredzes protokolu". Dzeru piparmētru tēju. Un šajās divdesmit minūtēs man nebija neviena trauksmaina doma vai sajūta. Protams, tiklīdz es sāku par to (savu stāvokli) domāt, man uzreiz uznāca gan trauksmaina doma, gan arī trauksmaina fiziska sajūta - terora vilnis, ka iziet man cauri. Bet tas piederas pie lietas. Pēc tam atlaidīs. Līdz šim šādās situācijās ar laiku vienmēr palika labāk. Es paļaujos uz sevi un savu pieredzi, ka arī šoreiz būs tāpat. :)

P.s. Vienkārši vāks - man (nu jau) bija visai nopietna panikas lēkme, bet es tagad lieku smailijus :D:D:D
P.s.s Ak, jā - aizmirsu pieminēt, ka šo visu rakstu laikā, kad panikas lēkme vēl nav beigusies.