Uznāca man neadekvātuma sajūta un nepieciešamība par kaut ko kreņķēties. Iemeslu kreņķiem, protams, netrūkst. Ironiskā kārtā papildus kreņķi rodas no domas par izvēlēšanos nekreņķēties, jo "tas jau bezmaz vai velk uz neapzinīgumu un bezatbildīgumu". Ehh, lai tie kreņķi iet ratā.

P.s. Šovakar nomazgāju logus, rīt braukšu uz jūrmalu sauļoties.

Pabeidzot zupas vārīšanu.

• noņemu vāku un paostu: Hmmm


• pagaršoju: mmmm?


• vēlreiz pagaršoju: MMmmmmmmmmmm...

Izteikšos (iespējams ļoti nemākulīgi) smalki: pirms dažām dienām redzētā filma "Dune" bija vispirms "māksla" un tikai pēc tam "filma".

Pirms vairākiem gadiem man prātā ienāca doma par iespēju piedzīvot neveiklu situāciju, ejot veikalā ar jau citā veikalā iegādātiem produktiem: pārdevēja var pierēķināt klāt arī tos produktus, kurus nopirku citā veikalā. Esmu domājis, kā šādu situāciju varētu atrisināt: uzrādot čeku par citā veikalā iegādāto produktu vai varbūt mēģināt salīdzināt tos svītrkodus, lai noteiktu, vai konkrētā prece nāk no šī veikala krājumiem. ir bijušas reizes, kad iepriekš izvēlējos uznest uz dzīvokli citur pirktās preces un tad atsevišķi iet uz veikalu. Ir reizes, kad to mirkli, kamēr iešmaucu tuvējā veikalā, citur pirktās preces atstāt kāpņu telpā.

Šodien bija viena no tām situācija, kad vienā pārtikas veikalā biju nopircis ūdeni, bet man vēl vajadzēja ieiet otrā veikalā nopirkt ko citu. Jau sāku domāt par atstāšanu trepju telpā vai uznešanu uz dzīvokli. Bet šoreiz nolēmu "riskēt": nu gan jau viss sanāks, pārdevēja pamanīs, ka jau ienācu veikalā ar lielo ūdens pudeli utt. Pārdevēja kases aparātā uzspieda pērkamo lietu, un... pieskaitīja klāt cenu par ūdeni :D:D:D Bet es neapjuku un uzreiz mierīgi noteicu, ka ūdeni pirku citur (bija arī cita ūdens marka). Pārdevēja nosmējās un noņēma cenu par ūdeni nost.

Redz kā sanāk, ka es tik daudz laika veltu kreņķiem, lai tikai nepiedzīvotu kādu iespējamu situāciju, bet kaut kā pavisam nepieļauju domu, ka realitātē man varētu būt pavisam mierīga un nesāpīga reakcija uz šo "potenciāli ļoti neērto un nekomfortablo situāciju".

"Extraordinary claims require extraordinary evidence" - Carl Sagan

Nez, cik % no visiem vakcīnu pretiniekiem ir vienkārši bail no špricēm/adatām?

Mūzikas atskaņotājs, esot "shuffle" atskaņošanas režīmā, vienu pēc otras (lai arī apgrieztā secībā) atskaņoja mūzikas listē blakus esošas dziesmas. It kā jau nekas ārkārtējs vai neparasts, bet vienalga forši.

***

Meklēju kādas padsmit minūtes, bet beigās atradu :)
LiQWYD - Take it

Šonakt pēc pusnakts gāju ārā skriet. Parasti jau tajā laikā ielas ir praktiski tukšas, izņemot vienu otru auto (visbiežāk taksometri) uz ielas un pāris cilvēku uz ietvēm. Skrienot ierasto trasi ap "savu" kvartālu, apmēram 100m tālāk pamanīju e-skūtera aizmugurējos uguņus. Bet īsti nevarēja saprast - vai skūteris stāv uz vietas vai tomēr kustās uz priekšu. Skūterim bija vadītājs. Un tad vienā momentā no skūtera-vadītāja veidola uz sāniem "iznira" vēl viens cilvēks. (Tā kā tajās indiešu filmās/dejās, kur vairāki cilvēki ir noslēpušies viens aiz otra un tad ar entajām rokām veido figūras.) Jo tuvāk (vismaz) diviem cilvēkiem ar skūteri skrēju, jo vairāk kļuva skaidrs, ka tie divi džeki uz skūtera bija "vīra dūšā". Un viņiem lielas grūtības sagādāja līdzsvara noturēšana, abiem esot uz viena skūtera. Paskrēju viņiem garām, un nākamos divsimts metrus regulāri ar bažām atskatījos, vai tas skūteris ar jauniešiem vīra dūšā nebrauc man virsū. No vienas puses man galīgi nebija pārliecības par to, ka "gan jau viņi man neuzbrauks virsū". Bet vienlaikus man bija sajūta un cerība, ka "viņi nekur tālu netiks". Un mani nepanāks (neuzbrauks man virsū). Pēc tam mierīgi noskrēju pirmo apli.
Skrienot otro apli, atcerējos par tiem diviem pacaniem uz skūtera un sāku domāt, cik tālu tad viņi būs tikuši. Realitātē viņi nebija tikuši tālāk par 100 metriem, jo nu es viņus pamanīju sēžam pie kebabu ēstuves, katram rokās pa kebabam. Ēšana palīdz uzsūkties alkoholam (mazinās reibums)? Godīgi sakot nezinu, jo ikdienā alkoholu nelietoju, pašam sadzerties līdz nelabumam ir sanācis dažas reizes, un pēdējā reize bija pirms 15+ gadiem skolas laikā. Lai nu kā, radās iespaids, ka puiši racionāli risina problēmu noturēties uz skūtera un nokļūt vēlamajā galamērķi. Skrēju tālāk.
Trešajā - man pēdējā - aplī ieraudzīju šī stāsta varoņus turpat pie kebabnīcas. Kad biju kādus padsmit metrus no viņiem, redzēju, kā vienam no viņiem no rokām izslīd telefons un ar troksni atsitās pret ietvi. Čalis pieliecās, pacēla telefonu, kādu sekundi to apskatīja. Kam sekoja garš, bēdīgs, žēlsirdīgs un nožēlas pilns "Bļāāāā....". Viņa kompanjons gan uzreiz laikam mēģināja mierināt, ka varbūt nav tik traki. Tā es pēdējo reizi viņiem paskrēju garām. Cerams, ka telefons nav galīgi sabeigts. Katrā ziņā novēlu tikai labu, jo man pašam viņi nekādā veidā netraucēja, nebāzās virsū utt.

Tikko pabeidzu The Last of Us Part II.
Pirms tam gana daudz biju dzirdējis par to, ka spēle ir kontroversāla un ka daudz cilvēku izrādīja lielu nepatiku. Biju lietas kursā par "to" spoileri. Bet vienlaikus bija daudz pozitīvas atsauksmes par spēli.

Vairākas stundas nospēlējis, nodomāju, "par ko visa tā brēka? Spēlēšanai nav ne vainas." Tad ap spēles vidū notika pavērsiens, kas sākotnēji man tā kā nepatika. Bet nākamajā dienā atsākot spēlēt, bija ok. Varu teikt, ka tā lieta, kas man sākumā nepatika, tagad es pozitīvi vērtēju. Vispār jau diezgan liels risks no spēles veidotāju puses. Bet es teiktu, ka tas ir izdevies. Man patika un es to novērtēju.

Beigas - kā jau bija sagaidāms - bija neviennozīmīgas, nekomfortablas un vienkārši smagas. Es teiktu, ka beigas man nepatika, bet droši vien arī tas bija spēles veidotāju nodoms: atkāpties no tradicionālās "protagonists-antagonists" formulas. Es vēl piebildīšu, ka beigu cīņā es pretojos man atvēlētajai lomai. Un sākumā demonstratīvi necīnījos. Bet spēlei bija citi nodomi.

Rezumējums: ļoti kvalitatīva, baudāma un skaista spēle. Kas izaicina.

Es nedomāju.
Es mijiedarbojos ar domām.

Biju iedomājies, ka šodien programmēšana būs ātra un vienkārša: atliek tik sekot paraugam, un viss būs čikiniekā. Protams, ka realitāte izvērtās savādāka: vairākas stundas pavadīju čakarējoties, ejot cauri entajiem materiāliem android un stackoverflow resursos, mēģinot saprast, kas man nestrādā, kāpēc man nestrādā un vai vispār tam ir lemts strādāt. Tā kā Frankenšteins jaucu, kombinēju, graizīju savu kodu, mēģinādams to piedabūt pie dzīvības - lai tas dara iecerēto. Neiztika bez kreņķiem un pārdzīvojumiem, ļaujoties savam mazvērtīgumam: ka esmu galīgs zābaks, ka nemāku pat triviālas lietas izpildīt. Bet tomēr plinti krūmos nespēju iemest: tā būtu pārāk nepatīkama sakāve. Ja ne izpildīt visu sākotnēji iecerēto, tad vismaz kaut kādu progresu sasniegt. Pamēģināju kaut ko savādāk - varbūt problēma nav gluži tur, kur līdz šim meklēju. "Ahā, interesanti, tas arī nestrādāja. Varbūt pamainīt to elementu - koda rindiņu, kuru sen neesmu aizticis?... F*ck yea - viss tagad strādā!" Dabiski, ka tam sekoja uzvaras deja.
Edit: Es jau saprotu, iepriekš aprakstītais nav nekas ārkārtējs, tā ir daļa no programmēšanas pieredzes. Vienkārši man joprojām ir neveselīga un pārspīlēta reakcija situācijās, kad sāk "buksēt". Ļauties šai pieredzei, atļaut sev kļūdīties un piedzīvot neveiksmes. Un neuztvert to personiski.

Tagad trijos naktī gāju uz diennakts veikalu pirkt sodu, jo šonakt izdomāju tīrīt ledusskapi un man pietrūka soda, ar ko tīrīt virsmas un plauktus.

Tikko noskatījos Dexter 4. sezonas beigas...
Brutāli, man pat uz mirkli palika fiziski nelāgi. Noteikti viena no spēcīgākajām reakcijām, kādu esmu pieredzējis, skatoties filmas/seriālus.

Šodien nedaudz sadrūmu, un - kā jau šādās reizēs ierasts - sliecos mierinājumu meklēt, apēdot ko garšīgu/neveselīgu. Vakarā speciāli gāju ārā, lai nopirktu picu, bet diemžēl uz vietas nekas nebija nopērkams, bet gaidīt jaunu picu īsti negribējās. Paliku bešā. Bet dubultu neveiksmi (sākotnējais gruzis + vēl tagad, ka nesanāca nopirkt picu) piedzīvot galīgi negribēju. Vajadzēja atrast alternatīvu fastfood'u. Bet, kad sāku apsvērt vēl vaļā esošas ēstuves (makdonaldus, burgerkingus vai kebabnīcas), izjutu pretestību, pilnīgi nevēlēšanos, jo vakar jau saēdos daudz treknas lietas, un 2 dienas pēc kārtas ēst ko smagu īsti negribējās. Kādu mirkli svārstījos, nevarēdams izdomāt, līdz ienāca prātā nedaudz negaidīta doma: "Varbūt nav vērts par katru cenu tagad pirkt un ēst kādu junkfood'u, un šoreiz ļaut, lai tas sākotnējais gruzis ar laiku pats no sevis pārstrādājas?" Tā arī neko nenopirku un tagad taisu ierastās - relatīvi veselīgākas - vakariņas. Progress?

P.s. Tiesa, šis ir tikai daļējs panākums, jo, lai arī ēšanai nekādu junkfood'u nenopirku, es tomēr nopirku koliņu :D

Tik daudz skatījos uz smuko Sauli, ka tagad raibs gar acīm metās.

Kamēr skatījos, kā saule pazūd aiz horizonta, atcerējos vecā raidījuma "Labvakar" logo (rietošā saule) un intro dziesmu.

Labvakar!

Aizbraucu uz lidostu vērot lidmašīnas, gribēju skrejceļa galā atkal piedzīvot, kā lidmašīnas nolaižās pāri galvai. Bet šodien lidmašīnas nolaižās no otras - līča - puses. Tā kā "foršākā" pieredze šorriz izpalika. Bet kopumā nesūdzos: laiks foršs un tāpat ir feini vērot samaļotus arī no sāna vērotavas.

Varbūt kāds zinošāks var izstāstīt, kāpēc uz svaigi uzklāta asfalta pa virsu vēl klāj zilganas krāsas granti/akmentiņus?

Kaut kā baigi sasmīdināja mani "Rietumu Taivāna"