Šonakt pēc pusnakts gāju ārā skriet. Parasti jau tajā laikā ielas ir praktiski tukšas, izņemot vienu otru auto (visbiežāk taksometri) uz ielas un pāris cilvēku uz ietvēm. Skrienot ierasto trasi ap "savu" kvartālu, apmēram 100m tālāk pamanīju e-skūtera aizmugurējos uguņus. Bet īsti nevarēja saprast - vai skūteris stāv uz vietas vai tomēr kustās uz priekšu. Skūterim bija vadītājs. Un tad vienā momentā no skūtera-vadītāja veidola uz sāniem "iznira" vēl viens cilvēks. (Tā kā tajās indiešu filmās/dejās, kur vairāki cilvēki ir noslēpušies viens aiz otra un tad ar entajām rokām veido figūras.) Jo tuvāk (vismaz) diviem cilvēkiem ar skūteri skrēju, jo vairāk kļuva skaidrs, ka tie divi džeki uz skūtera bija "vīra dūšā". Un viņiem lielas grūtības sagādāja līdzsvara noturēšana, abiem esot uz viena skūtera. Paskrēju viņiem garām, un nākamos divsimts metrus regulāri ar bažām atskatījos, vai tas skūteris ar jauniešiem vīra dūšā nebrauc man virsū. No vienas puses man galīgi nebija pārliecības par to, ka "gan jau viņi man neuzbrauks virsū". Bet vienlaikus man bija sajūta un cerība, ka "viņi nekur tālu netiks". Un mani nepanāks (neuzbrauks man virsū). Pēc tam mierīgi noskrēju pirmo apli.
Skrienot otro apli, atcerējos par tiem diviem pacaniem uz skūtera un sāku domāt, cik tālu tad viņi būs tikuši. Realitātē viņi nebija tikuši tālāk par 100 metriem, jo nu es viņus pamanīju sēžam pie kebabu ēstuves, katram rokās pa kebabam. Ēšana palīdz uzsūkties alkoholam (mazinās reibums)? Godīgi sakot nezinu, jo ikdienā alkoholu nelietoju, pašam sadzerties līdz nelabumam ir sanācis dažas reizes, un pēdējā reize bija pirms 15+ gadiem skolas laikā. Lai nu kā, radās iespaids, ka puiši racionāli risina problēmu noturēties uz skūtera un nokļūt vēlamajā galamērķi. Skrēju tālāk.
Trešajā - man pēdējā - aplī ieraudzīju šī stāsta varoņus turpat pie kebabnīcas. Kad biju kādus padsmit metrus no viņiem, redzēju, kā vienam no viņiem no rokām izslīd telefons un ar troksni atsitās pret ietvi. Čalis pieliecās, pacēla telefonu, kādu sekundi to apskatīja. Kam sekoja garš, bēdīgs, žēlsirdīgs un nožēlas pilns "Bļāāāā....". Viņa kompanjons gan uzreiz laikam mēģināja mierināt, ka varbūt nav tik traki. Tā es pēdējo reizi viņiem paskrēju garām. Cerams, ka telefons nav galīgi sabeigts. Katrā ziņā novēlu tikai labu, jo man pašam viņi nekādā veidā netraucēja, nebāzās virsū utt.