Soli pa solim
Previous Entry Add to Memories Tell A Friend Next Entry
No vienas puses mana motivācija īpaši netiekties pēc kontakta ar cilvēkiem ir manas līdzšinējās nelāgās pieredzes par manas nepieņemamības dēļ (bailes no atraidījuma - manis norakstīšanas). Bet tajā pat laikā mani iesaistīties kontaktos ar citiem cilvēkiem attur satraukums, ka nesaderības un/vai manas sociālās nemākulības un tuva kontakta pieredzes neesamības dēļ es varētu kaut ko sabojāt un nodarīt otram cilvēkam pāri. Varbūt te runā mans mazvērtīgums, jo tādēļ, ka es pēdējā laikā arvien vairāk cenšos noņemt rozā brilles attiecībā pret sevi, es konstatēju arvien vairāk nepilnības sevī. Un kaut kā es jūtos vainīgs (un atbildīgs) par šo nepilnību esamību. Ja godīgi, tad es nevaru pateikt, kas mani sastrauc vairāk: ideja (kauns) par atraidījuma piedzīvošanu, vai doma, ka atraidījums būtu kā apstiprinājums mana nepieņemās attieksmes radītajam fiasko. Varbūt noteiktu lomu spēlē apstāklis, ka līdz šim manā dzīvē nav bijis daudz gadījumu ar atklātām, savstarpēji cienošām un ar abpusēji ieinteresētām attiecībām, it sevišķi tad, kad es atklāju savu patieso būtību un savus alternatīvos, daudziem cilvēkiem nepieņemamos uzskatus. Kā rezultātā man ir radies iespaids, ka cilvēki attiecībās iesaistās izdevīguma - otras puses vērtīguma un lietderīguma dēļ. Skanēs salkani, bet man ir bažas, ka cilvēki, konstatējot manas neskaitāmās nepilnības, vienkārši nevēlēsies izšķiest savu laiku attiecībām ar mani.

Bet nu galīgi drūmi jau nav, jo vismaz šeit, cibā, uzdrošinoties rakstīt par savām personiskākajām sajūtām, pieredzēm un uzskatiem, es vienojoša nosodījuma vietā saņemu vienu otru sapratnes un solidaritātes reakciju.
 
 
Komentāri
[User Picture]
No otras puses, nav jau tā, ka par attiecībām būtu atbildīga tikai viena puse. Iesaistoties attiecībās ar otru pilngadīgu un spriestspējīgu personu, rīcībspēja piemīt abiem. Nav tā, ka tikai vienai puse ir jāuzņemās atbildība par iespējamu nodarīšanu pāri otrai. Gadījumā, ja kaut kas pirmās puses rīcībā ir nepieņemams, tad otra puse var, un, vairumā gadījumu, uz to norādīs. Un tad ir iespējams meklēt risinājumu/kompromisu, nav jau tā, ka jāmet uzreiz viss pa gaisu un jāmetas prom.
 
[User Picture]
Piekrītu. Tā jau laikam vajadzētu būt, ka attiecības un kontakts pēc būtības ir abpusēja mijiedarbība, kur tas attiecību iznākums ir kombinācija abu iesaistīto pušu reakcijai. Ka attiecības ir ne tik daudz statuss vai stāvoklis (kuras reģistrē feisbukā vai dzimsarakstu nodaļā), bet gan dinamiskas reakcijas izpausme, kas balstās uz abpusēju brīvprātīgumu.
Man gan šāda izpratne radās salīdzinoši nesen, un iepriekš es koncentrējos uz attiecības kā statusa izpausmi. Galvenokārt, manas pieņemamības/nepieņemamības dēļ. Lai nolādēta ir tā ideja par "pareizo" dzīves pieeju, kuras piekopšanas rezultātā "viss notiek pats no sevis". Man īpaši izteikta bija tendence koncentrēties uz attiecību ar citiem cilvēkiem uzturēšanu, uztraukšanos par to, ka es varētu būt apgrūtinājums.
Varbūt kaut kādu lomu spēlē apstāklis, ka jau no sākta gala mans priekšstats par attiecībām balstījās uz nevienlīdzības jeb hierarhijas konceptu. Ar vecākiem, skolotājiem. Daudzos gadījumos pat ar vienaudžiem. Kāds bija bagātāks, kāds bija stilīgāks, smukāks, gudrāks utt. Tad nu arī sanāca, ka manā izpratnē liela loma attiecību noteikšanā bija šiem statusiem un nevienlīdzībai. "Katram ir jāapzinās sava loma" un "par savas lomas neievērošanu būs problēmas un sarežģījumi".
 
[User Picture]
Ļoti pazīstami. Pašļaik nav laika garāk rakstīt, bet mēģināšu vēlāk iekomentēt vēl savas domas šajā jautājumā. Es arī tikai pēc 25 gadu vecuma, tas ir, pēdējos 7 gados esmu sākus pārvērtēt pamatus, uz kādiem agrāk esmu veidojusi attiecības ar cilvēkiem - ne tikai romantiskas, bet vispār - un kādā veidā tas ir kontributējis šo attiecību neveiksmēm.
 
Powered by Sviesta Ciba