No vienas puses mana motivācija īpaši netiekties pēc kontakta ar cilvēkiem ir manas līdzšinējās nelāgās pieredzes par manas nepieņemamības dēļ (bailes no atraidījuma - manis norakstīšanas). Bet tajā pat laikā mani iesaistīties kontaktos ar citiem cilvēkiem attur satraukums, ka nesaderības un/vai manas sociālās nemākulības un tuva kontakta pieredzes neesamības dēļ es varētu kaut ko sabojāt un nodarīt otram cilvēkam pāri. Varbūt te runā mans mazvērtīgums, jo tādēļ, ka es pēdējā laikā arvien vairāk cenšos noņemt rozā brilles attiecībā pret sevi, es konstatēju arvien vairāk nepilnības sevī. Un kaut kā es jūtos vainīgs (un atbildīgs) par šo nepilnību esamību. Ja godīgi, tad es nevaru pateikt, kas mani sastrauc vairāk: ideja (kauns) par atraidījuma piedzīvošanu, vai doma, ka atraidījums būtu kā apstiprinājums mana nepieņemās attieksmes radītajam fiasko. Varbūt noteiktu lomu spēlē apstāklis, ka līdz šim manā dzīvē nav bijis daudz gadījumu ar atklātām, savstarpēji cienošām un ar abpusēji ieinteresētām attiecībām, it sevišķi tad, kad es atklāju savu patieso būtību un savus alternatīvos, daudziem cilvēkiem nepieņemamos uzskatus. Kā rezultātā man ir radies iespaids, ka cilvēki attiecībās iesaistās izdevīguma - otras puses vērtīguma un lietderīguma dēļ. Skanēs salkani, bet man ir bažas, ka cilvēki, konstatējot manas neskaitāmās nepilnības, vienkārši nevēlēsies izšķiest savu laiku attiecībām ar mani.

Bet nu galīgi drūmi jau nav, jo vismaz šeit, cibā, uzdrošinoties rakstīt par savām personiskākajām sajūtām, pieredzēm un uzskatiem, es vienojoša nosodījuma vietā saņemu vienu otru sapratnes un solidaritātes reakciju.