Un piepeši esmu iedzēruma stāvoklī, un piepeši pastaigas ar suni laikā sirsnīgi sarunājos ar citu cilvēku, un piepeši atslābums. Tas atgadās visai reti. Atzīšos, pārsvarā manī nav gandrīz nekā sociāla. Baidos no cilvēkiem, komunikācija liekas samežģīta un samocīta, lieka, nevajadzīga un neērta.
Pirms daudziem gadiem kāds sacīja:
- Tad, redz, ko tev vajadzēja. Iedzert.
Jā. Reizēm.

Viss sajūk. Papīru kalni no kuriem rēgojas nebeidzamas līmlapiņas. Sviestmaizes. Standartfrāzes. Un ilga vārdiska noņemšanās gar tematiem, kurus varētu izraut viens divi. Turklāt gaidāma nīkšana, raugoties prezentācijās un ilgojoties pēc saturīguma.

Melna kafija, aiz loga melna tumsa. Prātā nekas nedz lēnām, nedz spontāni neskaidrojas. Atbalsis no citu sacītā iedzen stūrī un izvēlos ļauties. Upura sindroms, kuru jāapzinās. Bet varētu būt savādāk.

Līņā. Ātrāk mājās, tēju, vakariņas, ziemassvētku mūziku, lai nomierinātos pēc stresa pilnas dienas. Pārņem skumjas, kas sajaucas ar vilšanos pašai sevī un vēlmi laisties lapās no visas šīs normālās eksistences. Kurp, ko! Šobrīd turp, kurp nevelk. Tātad. Jā, tātad. Vajadzētu.

Patikšana iekš mērenām pārmaiņām. Nekā diža, bez balagāna. Tikai viegls tuk-tuk pa sevi.

Cilvēki runā. Nu, protams, protams. Saka par daudz. Hmm, jā, jā. Es saku par daudz. Tā vēl nav saruna, nekas neliecina par dialogu, kur nu vēl atvērtu. Tie ir kaut kādi vārdu birumi. Īsas, aprautas smieklu frāzes. Smalkāk, ironija, drusku cinisms, pārnestu nozīmju vārdi. Iesānis uzmesti skatieni, kas nenozīmē intereses izrādīšanu, bet gan izrādīšanos, re kā es, tu man esi "atvērta grāmata" (kājām gaisā, otrādi, lasīt taču nevar, bet galvenais, ka vāks, poza). Un tā mudž no sentencēm, uz iesmiem labie nodomi, kārdinoši, grūti atturēties.

Tikai saspringums.

Ir pieredzēti aizvainojumi kā labs vīns. Kā rauga mīkla. Jāpagaida. Un tad. Ik pa laikam paskatos. Kā tad tā. Bija tik saturīgi, ir saturīgi, viss ierasti turpinās, viss, tā jābūt, nekas pārāk traks nav noticis. Nē, nekas, tikai par daudz teiktais nepazūd. Nu varbūt viena diena, nedēļa, mēnesis. Sāku gatavoties un jautāju sev, nu kā. Nezinu. Rīšanas reflekss ieslēdzas ar neticamu uzticamību. Norīt kamolu, jo citādi bail. Un just vainu aiz bailēm. Un aizstāvēties ar labāko uzbrukuma metodi, pretuzbrukumu. Un vilcināties. Un nevarēt. Un gribēt citu sevi, nekad neesošu.

Grūtības dažādajos darbos radušās aiz tā, ka neesmu varējusi pārkāpt kaut kādam pēkšņi atmodinātam lepnumam vai vienkārši izteiktai nepatikai, ja tiešā priekšniecība izturas haotiski negatīvi. Dzirdu, kā kaut kur paceltas balsis un tad troksnis virzās tuvāk, redzu sasārtušas sejas, piepūstus vaigus un lavīna brāžas pāri. Spiedzīgi toņi, aizvainota mētāšanās ar priekšmetiem no vadības puses rada tikai noraidījumu pret noraidījumu. Jo, raugi, ir kabinets, var aizvērt aiz sevis durvis, tomēr tā vietā izvēle izdarīta par labu negatīvai socializēšanās manierei, zināmā mērā izmantojot amatu, lai "tie" nevarētu viegli izvairīties. Tam nekad neizdodas "pārkāpt", laikam atliek arvien sarežģīt sev dzīvi, mainīt arodus, kamēr vecuma parametri vēl atļauj un nav iestūrēts pirmspensijas gados.

Ik pēc vairāku gadu pārtraukuma pienāk brīdis, kad šķiet, ka tieši mājās un tieši ar tuvajiem jāzaudē visvairāk. Pirmkārt, kritika ir viskodīgākā, jo kritiķi viszinošākie jomā. Otrkārt, visvairāk aizskar pateiktais. Treškārt, sajūtos visnožēlojamāk. Un gala nav, jo tieši tā būtu jādēvē par īsto dzīvi- privātā. Pārējais- darbs, pienākumi, studijas, steiga paliek tur kaut kur ārā. Tad, kas īsti notiek. Vai šodien, 21.gs., vairs īsti nav iespējama saticība ilgtermiņā. Iespējams. Nezinu. Bet iespējams.

Kamēr atrodos šeit, sienās, un nekur neizeju, pārņem gandrīz sirreāla sajūta. Drīz vajadzēs atgriezties apritē un jūtu, ka arvien vairāk trūkst motivācijas. Tātad izglītība drīzāk bija nepieciešamība kaut ko apliecināt. Sev. Pamēģināt, paskatīties. Un viss. Vairs nekādu vēlmju. Darbs, nē- amats, tomēr nav "mans".

"Revenge" noskatīts, tagad apsīkums. Meklējumi aizņem vairāk laika nekā pieklātos.

Oficiālo ziņojumu caurskatīšana nogurdina vairāk nekā jebkas no pēdējā laikā darītā. Tiesa, paliek vēl daudzi citi darāmie darbi.

Jaunais atklājums brīvajiem brīžiem- "Revenge". Atkal pie tā, ka nevis- kas, bet- kā. Samērā spraigi, ļauj aizmirsties, ir dažas estētiski baudāmas ainas.