Ik pēc vairāku gadu pārtraukuma pienāk brīdis, kad šķiet, ka tieši mājās un tieši ar tuvajiem jāzaudē visvairāk. Pirmkārt, kritika ir viskodīgākā, jo kritiķi viszinošākie jomā. Otrkārt, visvairāk aizskar pateiktais. Treškārt, sajūtos visnožēlojamāk. Un gala nav, jo tieši tā būtu jādēvē par īsto dzīvi- privātā. Pārējais- darbs, pienākumi, studijas, steiga paliek tur kaut kur ārā. Tad, kas īsti notiek. Vai šodien, 21.gs., vairs īsti nav iespējama saticība ilgtermiņā. Iespējams. Nezinu. Bet iespējams.