Melna kafija, aiz loga melna tumsa. Prātā nekas nedz lēnām, nedz spontāni neskaidrojas. Atbalsis no citu sacītā iedzen stūrī un izvēlos ļauties. Upura sindroms, kuru jāapzinās. Bet varētu būt savādāk.

Viss sajūk. Papīru kalni no kuriem rēgojas nebeidzamas līmlapiņas. Sviestmaizes. Standartfrāzes. Un ilga vārdiska noņemšanās gar tematiem, kurus varētu izraut viens divi. Turklāt gaidāma nīkšana, raugoties prezentācijās un ilgojoties pēc saturīguma.

Un piepeši esmu iedzēruma stāvoklī, un piepeši pastaigas ar suni laikā sirsnīgi sarunājos ar citu cilvēku, un piepeši atslābums. Tas atgadās visai reti. Atzīšos, pārsvarā manī nav gandrīz nekā sociāla. Baidos no cilvēkiem, komunikācija liekas samežģīta un samocīta, lieka, nevajadzīga un neērta.
Pirms daudziem gadiem kāds sacīja:
- Tad, redz, ko tev vajadzēja. Iedzert.
Jā. Reizēm.