Viss sajūk. Papīru kalni no kuriem rēgojas nebeidzamas līmlapiņas. Sviestmaizes. Standartfrāzes. Un ilga vārdiska noņemšanās gar tematiem, kurus varētu izraut viens divi. Turklāt gaidāma nīkšana, raugoties prezentācijās un ilgojoties pēc saturīguma.

Grūtības dažādajos darbos radušās aiz tā, ka neesmu varējusi pārkāpt kaut kādam pēkšņi atmodinātam lepnumam vai vienkārši izteiktai nepatikai, ja tiešā priekšniecība izturas haotiski negatīvi. Dzirdu, kā kaut kur paceltas balsis un tad troksnis virzās tuvāk, redzu sasārtušas sejas, piepūstus vaigus un lavīna brāžas pāri. Spiedzīgi toņi, aizvainota mētāšanās ar priekšmetiem no vadības puses rada tikai noraidījumu pret noraidījumu. Jo, raugi, ir kabinets, var aizvērt aiz sevis durvis, tomēr tā vietā izvēle izdarīta par labu negatīvai socializēšanās manierei, zināmā mērā izmantojot amatu, lai "tie" nevarētu viegli izvairīties. Tam nekad neizdodas "pārkāpt", laikam atliek arvien sarežģīt sev dzīvi, mainīt arodus, kamēr vecuma parametri vēl atļauj un nav iestūrēts pirmspensijas gados.

Kamēr atrodos šeit, sienās, un nekur neizeju, pārņem gandrīz sirreāla sajūta. Drīz vajadzēs atgriezties apritē un jūtu, ka arvien vairāk trūkst motivācijas. Tātad izglītība drīzāk bija nepieciešamība kaut ko apliecināt. Sev. Pamēģināt, paskatīties. Un viss. Vairs nekādu vēlmju. Darbs, nē- amats, tomēr nav "mans".

"Revenge" noskatīts, tagad apsīkums. Meklējumi aizņem vairāk laika nekā pieklātos.

Oficiālo ziņojumu caurskatīšana nogurdina vairāk nekā jebkas no pēdējā laikā darītā. Tiesa, paliek vēl daudzi citi darāmie darbi.

Jaunais atklājums brīvajiem brīžiem- "Revenge". Atkal pie tā, ka nevis- kas, bet- kā. Samērā spraigi, ļauj aizmirsties, ir dažas estētiski baudāmas ainas.