Cilvēki runā. Nu, protams, protams. Saka par daudz. Hmm, jā, jā. Es saku par daudz. Tā vēl nav saruna, nekas neliecina par dialogu, kur nu vēl atvērtu. Tie ir kaut kādi vārdu birumi. Īsas, aprautas smieklu frāzes. Smalkāk, ironija, drusku cinisms, pārnestu nozīmju vārdi. Iesānis uzmesti skatieni, kas nenozīmē intereses izrādīšanu, bet gan izrādīšanos, re kā es, tu man esi "atvērta grāmata" (kājām gaisā, otrādi, lasīt taču nevar, bet galvenais, ka vāks, poza). Un tā mudž no sentencēm, uz iesmiem labie nodomi, kārdinoši, grūti atturēties.

Tikai saspringums.

Ir pieredzēti aizvainojumi kā labs vīns. Kā rauga mīkla. Jāpagaida. Un tad. Ik pa laikam paskatos. Kā tad tā. Bija tik saturīgi, ir saturīgi, viss ierasti turpinās, viss, tā jābūt, nekas pārāk traks nav noticis. Nē, nekas, tikai par daudz teiktais nepazūd. Nu varbūt viena diena, nedēļa, mēnesis. Sāku gatavoties un jautāju sev, nu kā. Nezinu. Rīšanas reflekss ieslēdzas ar neticamu uzticamību. Norīt kamolu, jo citādi bail. Un just vainu aiz bailēm. Un aizstāvēties ar labāko uzbrukuma metodi, pretuzbrukumu. Un vilcināties. Un nevarēt. Un gribēt citu sevi, nekad neesošu.