es jūtu jutekļus izplešamies
visu dienu jau sekoju līdzi mazajām detaļām ko prāts ar mani izspēlē
es atceros kā es pat ausis nenovilcis pakratīju galvu kad klāt nāca vecs dzērājs un prasīja kaut ko
bet citu dienu es apstājos pie akla onkulīša pie bērnu pasaules un iedevu viņām divīti un viņš sak pag pag un izvelk no kabatas akmentiņu un iedod man. mans akmentiņš stāv galda atvilknē. vēl man tur stāv plakans akmentiņš, uz kura kādreiz sēdēja trīs kastaņi - viens lielāks, viens mazliet mazāks un trešais galīgi mazs. tie bija Madaras kastaņi.
es biju pie frizieres un ienesu līdzi telpā savu telpu un cilvēkiem kļuva vieglāk un mēs runājāmies un visi smaidīja.
man uz ielas tīņi blakus izteica komplimentu par foršu kreklu un viens no viņiem, blonds un zilām acīm, bet noskrandis piedāvāja mainīties tur pat uz vietas. es apjuku no viņā jauneklīgās bezapdomības, bet man ļoti patīk savs krekls. nav tur ko daudz piedomāt - vai es biju pārāk vecs tādam manevram uz matīsa un barona ielas krusta. bet viņš nesakautrējās. tas ir labi.
manas acis ir kā taustēkļi gari un viņi staro un viss kam tie pieskaras izmainās un man pašam ir neērti no tā kā cik ļoti mainās, jo man taču nav tiesību tā visu redzēt un varēt aptaustīt ar gaismu. man tādās dienās negribās aizvērt acis nekad.
26.