Vārdiņs kādam, iespējams, vēlāk skolā nelaimīgam bērnam. Bet viens no maniem bijušajiem dzīvokļabiedriem bija ļoti apmierināts ar šādu iesauku. :)

Atbilde pareiza! Te ir vēl citi jaunie vārdi. http://twitpic.com/88fxk8
Interesanti, no kurienes tādam žikivatoram kājas aug?

es atzīšos, ka man patīk tie vārdi. man vispār patīk, ja ļaudis mēģina piedomāt saviem bērniem vārdus kā nozīmes/vēlējumus/apzīmētājus, ka šis nosaukums kļūst 'īpašs', konkrētai personai raksturīgs, jo visādi citādi, piemēram, es labprāt vispār iztiktu bez vārda. Varētu uzvārdu un personas kōdu. fōr rīl.

Un kam tu dot priekšroku - Staļinai vai Sholastikai? Viens no maniem favorītiem ir Avtonoms, bet tas tomēr der tikai puikām.
Šajā sakarā jau smieklīgākais ir tas, ka vairums no tiem ir diezgan perversi darināti. Tas pats Avtonoms, piemēram. Un Entonī arī sit korķus laukā.
Man jau šķiet, ka zināmā mērā ar vārdu ir tāpat kā ar apģērbu - jātrāpa tomēr kaut kur pa vidu. Pārāk iekļauties masās it kā ir boring (kau gan jāpieņem, ka tad kad vecāki mums dod vārdu, tad viņiem tas kaut ko nozīmē, kas arī ir tas, kas materē, ne jau kaut kāda ekskluzivitāte citu acīs), bet ja sataisīsies pārāk koši, tad rādīs ar pirkstiem un nāksies patērēt papildus resursus, lai justos komfortabli. Lai arī cik oriģināli, es tomēr negribētu būt 7 gadus vecs puika vārdā Žikivators vai Avtonoms. Pārāk daudz nevajadzīgas ņemšanās.

pagaidām jā (atbildot uz pēdējo teikumu, but then again, es esmu vispār par bezvārdību), bet, ja tā butu izplatīta prakse taisīt bērnam oriģinālvārdu (visādus skaldivalžus, mēnesstarus un rītarasas), būtu ļoti jauki un interesanti dzīvot :D

Nedomāju, ka tas kaut kā īpaši atšķirtos no tā, kas ir pašlaik. Principā jau cilvēki kaut kādā nozīmē uzskata, ka izvēlas kaut ko speciālu. Bet radīt katram īpašu vārdu - neredzu īsti rezonu. Principā jau vārdi (kopā ar uzvārdiem gan) savu funkciju pilda - indivīdus mēs varam identificēt. Pagātnē mazākas sabiedrības (teiksim, Perikla laika Atēnas) iztika ar vēl mazāku vārdu skaitu.

'speciāls' tas ir attiecībā uz vecāku (tb., kamdēļ viņš vai viņa izvēlas tieši šadu vārdu), bet ne attiecībā uz bērnu, kam, veidojot visādus īpatnus salikumus, varētu iedot autentisku apzīmējumu. Tie, kas tagad ir vecvārdi, tādi ir, nu, visādi vsevolodi un gunas, taču modernāki kaut kā vairs nedarinās, vai arī, ja darinās, tad ir uzjautrinājuma avots.. Nubet, džūnō, novērtē taču tematisku valodspēļu jaukumu ikdienas drūmajā dzīvē :D