pagaidām jā (atbildot uz pēdējo teikumu, but then again, es esmu vispār par bezvārdību), bet, ja tā butu izplatīta prakse taisīt bērnam oriģinālvārdu (visādus skaldivalžus, mēnesstarus un rītarasas), būtu ļoti jauki un interesanti dzīvot :D

Nedomāju, ka tas kaut kā īpaši atšķirtos no tā, kas ir pašlaik. Principā jau cilvēki kaut kādā nozīmē uzskata, ka izvēlas kaut ko speciālu. Bet radīt katram īpašu vārdu - neredzu īsti rezonu. Principā jau vārdi (kopā ar uzvārdiem gan) savu funkciju pilda - indivīdus mēs varam identificēt. Pagātnē mazākas sabiedrības (teiksim, Perikla laika Atēnas) iztika ar vēl mazāku vārdu skaitu.

'speciāls' tas ir attiecībā uz vecāku (tb., kamdēļ viņš vai viņa izvēlas tieši šadu vārdu), bet ne attiecībā uz bērnu, kam, veidojot visādus īpatnus salikumus, varētu iedot autentisku apzīmējumu. Tie, kas tagad ir vecvārdi, tādi ir, nu, visādi vsevolodi un gunas, taču modernāki kaut kā vairs nedarinās, vai arī, ja darinās, tad ir uzjautrinājuma avots.. Nubet, džūnō, novērtē taču tematisku valodspēļu jaukumu ikdienas drūmajā dzīvē :D