(bez virsraksta)
Maijs. 4., 2014 | 01:27 am
Pēdējā laikā es sapņoju par to, kā būtu, ja man būtu vēzis. Tāds bezcerīgi metastazējies, bez iespējām uz atveseļošanos. Ko gan es iesāktu? Nu, neko. Jo es neko neprotu, un mani gandrīz nekas neinteresē. Varbūt vienīgi es gribētu satikt visus tos cilvēkus, kuri kaut kāda iemesla dēļ ir pārstājuši ar mani komunicēt, lai viņiem atvainotos par to, ko esmu darījis vai neesmu darījis, atvainotos par to, kāds es esmu un neesmu. Viņiem, protams, to nevajag, bet man gan tas patiktu, un tikai lielākais bezsirdis spētu atteikt mirstošam cilvēkam, vai ne? Bet kā tad es viņus pievilinātu uz tikšanos? Nevarētu taču piezvanīt un teikt: „Hei, es zinu, ka neesam runājuši sazin cik gadus un tu mani droši vien nemaz neatceries, bet man ir vēzis un es gribu satikties, lai gūtu sirdsmieru pirms nāves, tikai nedomā atteikt, jo man ir vēzis...“ Forsēti, vai ne? Kā visa komunikācija manā dzīvē. Turklāt, kādēļ lai viņus interesētu un aizkustinātu kāds no viņu dzīves pagaisis vīrietis ar savu vēzi, ja vien viņš nebūtu filmas galvenais varonis, ko viņi nolēmuši todien noskatīties.
Ja godīgi, es tā īsti nemaz nemāku manipulēt. Pēdējā reizē, kad man izdevās panākt to, ko es vēlos, es tam cilvēkam pajautāju – vai tad viņš nejūt, ka ar viņu manipulēju un ka nevajadzētu tam ļauties.
Tomēr varbūt pietiek sapņot un iedomāties, kā būtu, ja būtu, bet saņemties un doties uz sarunāto vizīti pie onkologa.
Ja godīgi, es tā īsti nemaz nemāku manipulēt. Pēdējā reizē, kad man izdevās panākt to, ko es vēlos, es tam cilvēkam pajautāju – vai tad viņš nejūt, ka ar viņu manipulēju un ka nevajadzētu tam ļauties.
Tomēr varbūt pietiek sapņot un iedomāties, kā būtu, ja būtu, bet saņemties un doties uz sarunāto vizīti pie onkologa.
Link | ir doma {3} | Add to Memories
Cita dzejoļa vietā
Mar. 30., 2014 | 08:03 am
Būt ir ciesme,
un ciesme ir virkne
aizmirsto atmiņu robeža –
ir vēls;
tēvs un meita –
saulrietā nobāl drošticams tēls;
kā skaņa un vienkārša liesma
dundošās alās sikspārņi sēro
gruzdoša dziesma bez jēgas;
seja bez dieva un dievs bez sejas,
rokām caurkrīt pēdējais vārds:
kā būt vienam,
kā būt citam bez viena?
meita ir dziņa,
bet tēvs tikai meitai ir tēvs.
kā nošķirt biti no spieta,
kā noskaitīt lūgšanu krēslā,
kā asaras noliegt, kā drausmas izkliegt?
ja viens ir pie vārda, tad atkāpjas cits
un meita bez tēva no debesīm nokrīt,
bet brīdi vēl kvēlo,
līdz aizmirst sevi un iestājas miers.
Viens ir viens.
un ciesme ir virkne
aizmirsto atmiņu robeža –
ir vēls;
tēvs un meita –
saulrietā nobāl drošticams tēls;
kā skaņa un vienkārša liesma
dundošās alās sikspārņi sēro
gruzdoša dziesma bez jēgas;
seja bez dieva un dievs bez sejas,
rokām caurkrīt pēdējais vārds:
kā būt vienam,
kā būt citam bez viena?
meita ir dziņa,
bet tēvs tikai meitai ir tēvs.
kā nošķirt biti no spieta,
kā noskaitīt lūgšanu krēslā,
kā asaras noliegt, kā drausmas izkliegt?
ja viens ir pie vārda, tad atkāpjas cits
un meita bez tēva no debesīm nokrīt,
bet brīdi vēl kvēlo,
līdz aizmirst sevi un iestājas miers.
Viens ir viens.
Link | ir doma | Add to Memories
Palīgā!
Jan. 31., 2012 | 11:35 am
Esmu dzirdējis, ka cilvēki saka - "vienmēr var būt vēl sliktāk". Un tiešām, es atklāju ar katru dienu, ka var būt vēl sliktāk nekā es esmu iedomājies, ka jel kad varētu būt.
Link | ir doma {3} | Add to Memories
Svētdienas pārdomas
Jun. 19., 2011 | 02:36 pm
Vienā vārdā es sevi varu raksturot kā vilšanos. Jūs noteikti zināt, ka nav labi nogalināt embrijus kaut vai tāpēc, ka viņi ir potenciāli zinātnieki, mākslinieki un pats galvenais - potenciāli cilvēki. Tāpat arī jaunus cilvēkus nav labi apspiest, jo viņiem ir tendence kļūt, tapt un veidoties. Bet cilvēkam kļūstot vecākam, citiem var rasties aizdomas, ka šim te jau nu gan vajadzētu kaut kam būt. Mūs taču interesē arī rezultāti un reālas izpausmes nevis tikai iespējamība. Ja kāds satiekas ar tevi, dodas pastaigā, piedāvā slēgt darījumu, pieskaras tavai rokai vai iesēžas klēpī, viņš apliecina savu ticību, ka tu spēsi aktualizēties tā, kā iecerēts. Bet ar mani tā nenotiek. Es vienmēr esmu vilšanās. Tas ir sāpīgi. It īpaši tāpēc, ka sākotnējais stāvoklis, kurā kāds ierauga tevī spēju kļūt, piemēram, par draugu, ir tik iedvesmojošs, ka arī pašam sāk šķist - jā, es varētu būt. Bet tu tomēr neesi - tā man pasaka.
Gudri cilvēki mēdz teikt, ka ir jākļūst sev nevis citiem. Un gan jau ka viņiem taisnība. Varbūt tiešām svarīgākais ir kļūt par labu cilvēku. Bet kā gan tas ir iespējams, ja izrādās, ka nevienam citam tu neesi derīgs? Vai tad kāds var sevi augstu vērtēt, ja neviens cits neatzīst, ka viņš būtu vērtīgs, bet gluži otrādi - norāda, ka tam, lūk, tu nemaz nederi un tāpēc arī man tu nederi. Tomēr tās nav gaudas par to, ka man neviena nebūtu. Es varētu iztikt bez cilvēkiem, ja es būtu lielisks. Bet es nebūt neesmu. Un mani nomoka jautājums, kā iegūt un saglabāt identitāti, ja neviens cits uz tevi neskatās, nevērtē to, kas tu esi, kāds tu esi.
Runā, ka tikai Dievs var radīt no nekā. Bet ja es atsakos no tā, ko par mani domā citi, tad es atsakos no materiāla, no kura radīt priekšstatu par sevi. Ja es atsakos no citiem, tad tas līdzinās vakuumam. Bet, ja eksistē tikai viens, vai tas vispār spēj identificēties? No sevis var radīt tikai tautoloģiju - es esmu es. Taču tas taču nav diez ko informatīvi. Es esmu tavs draugs - lūk tas ir informatīvi. Man vajag tevi, lai kas tāds izdotos.
Tad varbūt gudrajiem cilvēkiem, kas saka, ka jākļūst sev, būtu jāpiemetina, ka tas ir iespējams tikai kopā ar citiem. Bet kur lai atrod tādu, kuram tu nesagādā vilšanos, kurš neteiktu - es domāju, ka tu vari būt, bet tu tomēr neesi?
Link | ir doma {9} | Add to Memories
Par mani un cilvēkiem
Aug. 29., 2010 | 09:39 pm
Manas attiecības ar citiem ir kā cilvēkam ar savu mīļāko kurpju pāri, kurš gadījies par mazu - gribas nēsāt, bet traki spiež.
Link | ir doma | Add to Memories
Filmu mūzika
Jun. 7., 2010 | 11:04 pm
Sveiki, te es.
Vakar piesēdos pie klavierēm un sapratu, cik ļoti man Tevis pietrūkst. Bet Tu nekā nesaki, kaut gan - ko Tev teikt?
Šeit sentimentāls plinkšķinājums Tev un par Tevi.
http://filosofija.lv/FilmMusic.mp3
Vakar piesēdos pie klavierēm un sapratu, cik ļoti man Tevis pietrūkst. Bet Tu nekā nesaki, kaut gan - ko Tev teikt?
Šeit sentimentāls plinkšķinājums Tev un par Tevi.
http://filosofija.lv/FilmMusic.mp3
Link | ir doma {1} | Add to Memories
Gēriona govis
Mar. 15., 2010 | 09:33 pm
Bet jēga ir tāda, ka Hērakls aizdzina Gēriona govis, ne tās pērkot, ne saņemot kā dāvanu, uzskatīdams par dabisko tiesību, ka govis un viss pārējais sliktākā un vājākā īpašums pieder labākajam un stiprākajam. Tāda nu ir patiesība, un to tu sapratīsi, ja beidzot atteiksies no filozofijas un pievērsīses svarīgākām lietām.
Platons "Gorgijs", 484B - 484C
Platons "Gorgijs", 484B - 484C
Link | ir doma | Add to Memories
(bez virsraksta)
Feb. 28., 2010 | 03:41 pm
Es pieķeru sevi fantazējot par to, kā būtu, ja es nebūtu bijis tik principiāls un nebūtu nogriezis mūsu pazīšanos kā ar nazi. Un daudz ko patiesībā varētu arī atgriezt atpakaļ. Es taču varēju viņai piezvanīt, kad biju slimnīcā un lūgt, lai viņa apciemo mani. Un tad viņa redzētu mani tādu vārgu un bezpalīdzīgu, un varbūt viņai samestos žēl. Bet tagad, kad to rakstu, saprotu, cik slimīgi tā domāt, un šķiet, es esmu kaut ko mācījies - dažkārt jāspēj atzīt, ka ne es esmu pie visa vainīgs un ne man sevi vienmēr jāšausta par neizdošanos un ne man jāmēģina visu izlabot. Dažkārt neizdodas tāpēc, ka problēmas ir otram. Un viņa taču teica, ka viņai ir problēmas - un man tik ļoti grūti bija noticēt tam, ka es neesmu pie vainas. Bet jo vairāk iet laiks, jo vairāk es saprotu, ka varbūt viņas vārdos bija kas patiess, varbūt viņa tiešām jutās tā kā rakstīja un tā nebija nelietīga slēpšanās un nespēja atzīt, ka es esmu slikts un nederīgs.
Un es ļoti ceru, ka viņas problēmas atrisināsies un viņai sanāks ar citiem.
Un es ļoti ceru, ka viņas problēmas atrisināsies un viņai sanāks ar citiem.
Link | ir doma | Add to Memories
Hmm
Feb. 6., 2010 | 04:16 pm
Dažkārt es domāju, ka esmu iedzimis nepareizajā laikmetā. Reti kurš grib mani par savu draugu un vēl retāk par mīļāko. Varbūt tāpēc, ka es neprotu iejusties sociālās lomās, kuras man brīžam šķiet izplūdušas un neskaidras, bet citkārt to spēlēšanai nepieciešams tāds filigrānums, ka tās nav aizsniedzamas.
Ja es būtu "tumšajos" vidusslaikos vai Senajā Romā, dzīvot būtu daudz vieglāk. Sieva - ņem kura patīk, ja nevari paņemt, tad visticamāk paņems tevi - nodurs kādā vārtrūmē. Bet es aizraujos - gan jau, ka arī romiešiem un viduslaiku ļautiņiem neklājās viegli, viņi noteikti man pārmestu neadekvātu romantismu attiecībā uz viņu stāvokli.
Redziet, mēris ir vienkāršs, bet inteliģence, kas stāv pie bezģeļņiku aģentūras durvīm izraisa domāšanu. Vēl vairāk jādomā, ja gribi izskatīties patiešām labi un atstāt pareizo iespaidu darba intervijā un pēc tam, ja esi izturējis n atlases kārtas un sācis strādāt, spētu sabalansēt cilvēcību ar ambīcijām.
Jā, "cilvēcība", vēlviens kaitinošs, neatšķitināms mezgls, tik nagus var aplauzt. Nu nekas tas nav, tas ir konstrukts, tā daži saka. Fikcija, ne vairāk. Un arī restorānā ienākot, mēteli nolikt, zināt visām dakšiņām pielietojumu, spēt izrunāt pareizi vīnu nosaukumus un pats galvenais - spēt pareizi novērtēt garšu, arī tas ir konstrukts, bet ja jau tikai konstrukts, tad varētu tam visam pateikt stingru NĒ un dzīvot pa īstam?
"Pa īstam" arī ir konstrukts, tā daži saka. Vai nelāgi burkšķošs vēders un neizgulēti maisiņi zem acīm ir īstaki par sociālām normām un ekspektācijām? Vai varbūt tie ir tikai mānīgs garnīrs konstruētai dzīvei, ar kuriem aizrauties un aizmirsties. Lūk, arī kaut kas par cilvēcību - ir cilvēcīgi, ka dažkārt burkšķ vēders, ir cilvēcīgi dažkārt staigāt ar maisiņiem zem acīm, bet tikai ne pārāk bieži, tikai ne vienmmēr, tad tas vairs nav smuki.
Bet es saku, tie nav konstrukti, jo es taču zinu, ka manas fobijas ir īstas, vismaz par tik, par cik tās diktē manu dzīvi, mans kauns un vainas sajūta ir īsta par to, ko es neprotu, par to, kas es neesmu un par to, kas es esmu. Nē tie nav tikai konstrukti, tie ir tikpat īsti un reizē tikpat neīsti kā "īstuma" konstrukts, un saukājot tos vārdos, tie nenošķiras no dzīvošanas un mēs nekļūstam imūni pret tiem tikai tāpēc vien, ka esam veikuši kārtīgu analīzi.
Tāpēc šīs sarunas par īstumu, kas nereti pretendē atsegt pašas eksistences jēgu un vēlamo modu, ir vēl maldinošākas kā dzīve bez šādām sarunām.
Ja es būtu "tumšajos" vidusslaikos vai Senajā Romā, dzīvot būtu daudz vieglāk. Sieva - ņem kura patīk, ja nevari paņemt, tad visticamāk paņems tevi - nodurs kādā vārtrūmē. Bet es aizraujos - gan jau, ka arī romiešiem un viduslaiku ļautiņiem neklājās viegli, viņi noteikti man pārmestu neadekvātu romantismu attiecībā uz viņu stāvokli.
Redziet, mēris ir vienkāršs, bet inteliģence, kas stāv pie bezģeļņiku aģentūras durvīm izraisa domāšanu. Vēl vairāk jādomā, ja gribi izskatīties patiešām labi un atstāt pareizo iespaidu darba intervijā un pēc tam, ja esi izturējis n atlases kārtas un sācis strādāt, spētu sabalansēt cilvēcību ar ambīcijām.
Jā, "cilvēcība", vēlviens kaitinošs, neatšķitināms mezgls, tik nagus var aplauzt. Nu nekas tas nav, tas ir konstrukts, tā daži saka. Fikcija, ne vairāk. Un arī restorānā ienākot, mēteli nolikt, zināt visām dakšiņām pielietojumu, spēt izrunāt pareizi vīnu nosaukumus un pats galvenais - spēt pareizi novērtēt garšu, arī tas ir konstrukts, bet ja jau tikai konstrukts, tad varētu tam visam pateikt stingru NĒ un dzīvot pa īstam?
"Pa īstam" arī ir konstrukts, tā daži saka. Vai nelāgi burkšķošs vēders un neizgulēti maisiņi zem acīm ir īstaki par sociālām normām un ekspektācijām? Vai varbūt tie ir tikai mānīgs garnīrs konstruētai dzīvei, ar kuriem aizrauties un aizmirsties. Lūk, arī kaut kas par cilvēcību - ir cilvēcīgi, ka dažkārt burkšķ vēders, ir cilvēcīgi dažkārt staigāt ar maisiņiem zem acīm, bet tikai ne pārāk bieži, tikai ne vienmmēr, tad tas vairs nav smuki.
Bet es saku, tie nav konstrukti, jo es taču zinu, ka manas fobijas ir īstas, vismaz par tik, par cik tās diktē manu dzīvi, mans kauns un vainas sajūta ir īsta par to, ko es neprotu, par to, kas es neesmu un par to, kas es esmu. Nē tie nav tikai konstrukti, tie ir tikpat īsti un reizē tikpat neīsti kā "īstuma" konstrukts, un saukājot tos vārdos, tie nenošķiras no dzīvošanas un mēs nekļūstam imūni pret tiem tikai tāpēc vien, ka esam veikuši kārtīgu analīzi.
Tāpēc šīs sarunas par īstumu, kas nereti pretendē atsegt pašas eksistences jēgu un vēlamo modu, ir vēl maldinošākas kā dzīve bez šādām sarunām.
Link | ir doma {10} | Add to Memories
Neliela piezīme
Jul. 1., 2009 | 06:57 am
Pārtraucis terapiju, es sevi mierināju ar domu, ka šādas bezrūpīgas izklaides piedien treknajiem gadiem, kuri nu ir pagājuši. Taču jo dienas, jo vairāk es sāku pamanīt šīs nevainīgās nodarbes sekas. Savā augstprātībā es biju iedomājies, ka vizītes pie psihoterapeita atstās uz mani tieši tik lielu iespaidu, cik es pats vēlēšos, jo es taču varu neko neatklāt, neizstāstīt. Šobrīd man nākas atzīt savu stulbumu – psihoterapija nerada vidi, kur kaut ko var nepateikt, bet gan vidi, kurā tādam, kas nav spējīgs uzticēties, viss ir aktīvi jānoklusē. Jo vairāk es noklusēju, jo vairāk es nojaušu kas ir tas, ko es noklusēju. Un šī nojausma kopā ar neraksturīgi spilgtām un sevišķi nepatīkamām izjūtām nav apklusināma ne ar divām, ne ar trijām Noofen tabletēm. Psihoterapijas laikā paņemts akadēmiskais gads. Nepabeigts bakalaura darbs. Bezmiegs naktīs, trauksme, neizprotams niknums, mazinātas muzikālās spējas un aizdomīga piedzeršanās paziņu klātbūtnē. Pilnīgs kontroles zudums, nespēja pierunāt sevi. Kāpēc šie svešie vārdi kļuvuši tik tuvi – “jūtos vientuļš”, “jūtos apjucis”, “jūtos nobijies”? Draugu nav, draudzenes nav. Un es rakstu par sevi, un es nekad nerakstu par sevi.
Ziniet, ko es darītu, ja man būtu lieki 120Ls mēnesī? Es ietu pie psihoterapeita. Bet pagaidām es apsveru iespēju iemest kādu akmeni veikala skatlogā vai nostāties pie Brīvības pieminekļa un dziedāt tautasdziesmas, turot rokā savu peni.
Ziniet, ko es darītu, ja man būtu lieki 120Ls mēnesī? Es ietu pie psihoterapeita. Bet pagaidām es apsveru iespēju iemest kādu akmeni veikala skatlogā vai nostāties pie Brīvības pieminekļa un dziedāt tautasdziesmas, turot rokā savu peni.
Link | ir doma {5} | Add to Memories
***
Jul. 1., 2009 | 06:44 am
Kādu laiku atpakaļ es nolēmu, ka vēlos uzsākt psihoterapiju. Acīmredzot, es gribēju ieviest kaut kādas izmaiņas savā visnotaļ vienmuļajā dzīvē, un finansiālie apstākļi bija labvēlīgi. Protams, es varēju izvēlēties nevis psihoterapiju, bet vizītes pie stilista vai izbalināt zobus, taču man jau labpatīk sevi mānīt, ka rūpes par dvēseli ir cienīgāka nodarbe.
Es sakontaktējos ar psihiatru R., kuru māte bija piespēlējusi tad, kad man bija 18 un kaut kas bija uznācis. Toreiz mēs tikāmies vairākas reizes pie kafijas tases un absolūti neprofesionālā gaisotnē apspriedām māti, manas prasības pret sevi un citiem, kā arī to, ka man nekādā gadījumā nevajadzētu gulēt ar kādu sievieti vai drīzāk sievietes tipu. Es varu gandrīz droši apgalvot, ka R. bija iemīlējies manā mātē un tas radīja vēl lielāku pretestību un bezcerību brīžos, kad viņš ņēmās viņu slavēt – “Tava māte ir brīnišķīga sieviete”, viņš gavilēja. Beigās R. ieteica savu kolēģi I., kas strādāja īstā kabinetā, ar krēslu, 45 minūšu sesijām un salvetēm uz žurnālgaldiņa. Viņai bija ap 40 un līdzjūtīga sejas izteiksme. Tas mani ļoti baidīja, bet viņa teica, ka pirmās trīs reizes esot iepazīšanās reizes un pēc tam mēs pieņemsim lēmumu, vai sesijas turpināt. Un tās nenoliedzami bija jāturpina – būtu vēlams nākt vismaz divas reizes nedēļā uz nenoteiktu laiku. Es jau nopriecājos, ka būšu kā Vudijs Allens, taču mana māte nolēma, ka pēc piektās sesijas man tā kā jābūt veselam un atteicās apmaksāt turpmākos apmeklējumus. Un kāpēc lai viņa to darītu, ja dēlam pilnīgi nekas nekaiš, pie tam tā sieviete tur noskaņo viņu pret paša māti. Uz atvadām es teicu I., ka tad, kad sākšu pelnīt pats, iespējams, atgriezīšos terapijā.
Pēc sešiem gadiem R. šķita pamatīgi novecojis. Katrā ziņā viņš nebija tik vecs, lai nespētu mīlēt manu māti. Es pastāstīju, ka ilgu laiku domāju par psihoterapiju un mēs pārrunājām, ko tas nozīmē. Viņš arī gribēja uzzināt manas problēmas un jutās pārsteigts, ka pa šiem gadiem ar mani īsti nekas nav mainījies. R. mierināja un teica, ka man esot normāla gaita, un es pie sevis nodomāju, kāds tam visam sakars ar manu gaitu? Es paņēmu I. tālruņa numuru un mēs šķīrāmies.
I. maksāja dārgāk. Divreiz dārgāk kā pirms 6 gadiem. 30Ls par reizi un inflācija esot drausmīga, bet tā kā es tikko sācis terapiju, tad tā mani noķers tikai nākamgad. Kabinets nebija mainījies, tikai krēsls sācis čīkstēt. I. bija saglabājušies pieraksti par mani un viņa gribēja zināt, kā tas man liek justies. Pēc trim reizēm, viņa atkal nolēma, ka man būtu jānāk divas reizes nedēļā uz nenoteiktu laiku, taču es nebiju gatavs šķirties no 240Ls katru mēnesi, ja tā godīgi, man taču nekas nekaiš, ja gadās sarežģītāka diena, es izdzeru mātes izrakstīto Xanax un viss ir kārtībā. Es atradu iemeslu, kāpēc tas nav iespējams un mēs vienojāmies par vienu reizi nedēļā.
Es cītīgi gāju katru nedēļu un cītīgi izvairījos stāstīt par to, ko jūtu; es nebiju gatavs uzticēties I. un kāpēc lai būtu, ja neesmu spējīgs uzticēties nevienam. Viņa teica, ka tas ir tikai normāli un viss nāks ar laiku. Un tā es pavadīju astoņus mēnešus cīkstoties ar I., mēs spriedelējām par ētiku, par vērtību sistēmām, par to, ka jušana nav pareiza un nepareiza un par to, ka psiholoģija ir nefalsificējama. Vienreiz dabūju pa galvu, jo biju iemācījies nejauši atmūķēt I. ofisa durvis, kuras principā ir slēgtas un tiek atvērtas tikai pēc zvanīšanas. Es esot vienīgais viņai tāds.
Sestajā terapijas mēnesī mani ienākumi samazinājās uz pusi un es kļuvu domīgs. Nebiju pārliecināts, ka būtu gatavs maksāt par šo spēlēšanos un paziņoju par to I. Viņai tas nemaz nepatika. Viņa gribēja uzzināt vairāk par maniem ienākumiem. Un kad pastāstīju par savu TV uz līzinga, viņa piedāvāja, ka es to varētu atgriezt līzinga kompānijai un atbrīvotos līdzekļus novirzīt psihoterapijai. Tas mani darīja vēl domīgāku, pie tam māte bija kļuvusi pavisam īgna pēc neveiksmīgiem mēģinājumiem iekārtot mani psihodrāmas grupā, kur viņa pati varētu pieskatīt savu dēlu un tādejādi atbrīvoties no konkurentes I., kā arī no manas nelietīgās klusēšanas katru reiz, kad viņa jautāja, par ko mēs tur runājot tajās nolādētājas sesijās. I. esot kuce, tā viņa mēdza teikt.
Bet I. nemaz nebija tāda kuce, jo atlaida 5Ls par reizi. Tā es nostaigāju līdz Ziemassvētkiem un uz atvadām teicu, ka tad, kad atkal sākšu pelnīt, iespējams, atgriezīšos terapijā.
Es sakontaktējos ar psihiatru R., kuru māte bija piespēlējusi tad, kad man bija 18 un kaut kas bija uznācis. Toreiz mēs tikāmies vairākas reizes pie kafijas tases un absolūti neprofesionālā gaisotnē apspriedām māti, manas prasības pret sevi un citiem, kā arī to, ka man nekādā gadījumā nevajadzētu gulēt ar kādu sievieti vai drīzāk sievietes tipu. Es varu gandrīz droši apgalvot, ka R. bija iemīlējies manā mātē un tas radīja vēl lielāku pretestību un bezcerību brīžos, kad viņš ņēmās viņu slavēt – “Tava māte ir brīnišķīga sieviete”, viņš gavilēja. Beigās R. ieteica savu kolēģi I., kas strādāja īstā kabinetā, ar krēslu, 45 minūšu sesijām un salvetēm uz žurnālgaldiņa. Viņai bija ap 40 un līdzjūtīga sejas izteiksme. Tas mani ļoti baidīja, bet viņa teica, ka pirmās trīs reizes esot iepazīšanās reizes un pēc tam mēs pieņemsim lēmumu, vai sesijas turpināt. Un tās nenoliedzami bija jāturpina – būtu vēlams nākt vismaz divas reizes nedēļā uz nenoteiktu laiku. Es jau nopriecājos, ka būšu kā Vudijs Allens, taču mana māte nolēma, ka pēc piektās sesijas man tā kā jābūt veselam un atteicās apmaksāt turpmākos apmeklējumus. Un kāpēc lai viņa to darītu, ja dēlam pilnīgi nekas nekaiš, pie tam tā sieviete tur noskaņo viņu pret paša māti. Uz atvadām es teicu I., ka tad, kad sākšu pelnīt pats, iespējams, atgriezīšos terapijā.
Pēc sešiem gadiem R. šķita pamatīgi novecojis. Katrā ziņā viņš nebija tik vecs, lai nespētu mīlēt manu māti. Es pastāstīju, ka ilgu laiku domāju par psihoterapiju un mēs pārrunājām, ko tas nozīmē. Viņš arī gribēja uzzināt manas problēmas un jutās pārsteigts, ka pa šiem gadiem ar mani īsti nekas nav mainījies. R. mierināja un teica, ka man esot normāla gaita, un es pie sevis nodomāju, kāds tam visam sakars ar manu gaitu? Es paņēmu I. tālruņa numuru un mēs šķīrāmies.
I. maksāja dārgāk. Divreiz dārgāk kā pirms 6 gadiem. 30Ls par reizi un inflācija esot drausmīga, bet tā kā es tikko sācis terapiju, tad tā mani noķers tikai nākamgad. Kabinets nebija mainījies, tikai krēsls sācis čīkstēt. I. bija saglabājušies pieraksti par mani un viņa gribēja zināt, kā tas man liek justies. Pēc trim reizēm, viņa atkal nolēma, ka man būtu jānāk divas reizes nedēļā uz nenoteiktu laiku, taču es nebiju gatavs šķirties no 240Ls katru mēnesi, ja tā godīgi, man taču nekas nekaiš, ja gadās sarežģītāka diena, es izdzeru mātes izrakstīto Xanax un viss ir kārtībā. Es atradu iemeslu, kāpēc tas nav iespējams un mēs vienojāmies par vienu reizi nedēļā.
Es cītīgi gāju katru nedēļu un cītīgi izvairījos stāstīt par to, ko jūtu; es nebiju gatavs uzticēties I. un kāpēc lai būtu, ja neesmu spējīgs uzticēties nevienam. Viņa teica, ka tas ir tikai normāli un viss nāks ar laiku. Un tā es pavadīju astoņus mēnešus cīkstoties ar I., mēs spriedelējām par ētiku, par vērtību sistēmām, par to, ka jušana nav pareiza un nepareiza un par to, ka psiholoģija ir nefalsificējama. Vienreiz dabūju pa galvu, jo biju iemācījies nejauši atmūķēt I. ofisa durvis, kuras principā ir slēgtas un tiek atvērtas tikai pēc zvanīšanas. Es esot vienīgais viņai tāds.
Sestajā terapijas mēnesī mani ienākumi samazinājās uz pusi un es kļuvu domīgs. Nebiju pārliecināts, ka būtu gatavs maksāt par šo spēlēšanos un paziņoju par to I. Viņai tas nemaz nepatika. Viņa gribēja uzzināt vairāk par maniem ienākumiem. Un kad pastāstīju par savu TV uz līzinga, viņa piedāvāja, ka es to varētu atgriezt līzinga kompānijai un atbrīvotos līdzekļus novirzīt psihoterapijai. Tas mani darīja vēl domīgāku, pie tam māte bija kļuvusi pavisam īgna pēc neveiksmīgiem mēģinājumiem iekārtot mani psihodrāmas grupā, kur viņa pati varētu pieskatīt savu dēlu un tādejādi atbrīvoties no konkurentes I., kā arī no manas nelietīgās klusēšanas katru reiz, kad viņa jautāja, par ko mēs tur runājot tajās nolādētājas sesijās. I. esot kuce, tā viņa mēdza teikt.
Bet I. nemaz nebija tāda kuce, jo atlaida 5Ls par reizi. Tā es nostaigāju līdz Ziemassvētkiem un uz atvadām teicu, ka tad, kad atkal sākšu pelnīt, iespējams, atgriezīšos terapijā.
Link | ir doma {2} | Add to Memories
***
Maijs. 21., 2009 | 12:00 pm
When Richard Robinson expressed a desire to become a philosopher, Ross – his boss – sent him off to Germany to study under Heidegger. When he retired, he gave me his copy of Sein und Zeit; it was underscored and annotated, and I asked him what he had learnt from Heidegger. He replied: "He taught me how to ski".
JONATHAN BARNES on Continental Philosophy
JONATHAN BARNES on Continental Philosophy
Link | ir doma | Add to Memories
Citāts... Dogvila
Mar. 5., 2009 | 01:03 pm
G: So, I’m arrogant? I’m arrogant because I forgive people?
F: My God, can’t you see how condescending you are when you say that? I mean you have this preconceived notion that nobody can possibly attain the same high ethical standards as you, so you exonerate them. I can not think of anything more arrogant than that! You, my child, my dear child you forgive others with excuses that you would never in the world permit for yourself.
G: Why shouldn’t I be merciful? Why?
F: No, no, no you should, you should be merciful when there is time to be merciful. But you must maintain your own standard. You owe them that. The penalty you deserve for your transgressions they deserve for their transgressions.
G: They are human beings...
F: No, no, no. Does every human being need to be accountable for their actions? Of course they do but you don’t even give them that chance. And that is extremely arrogant. I love you, I love you to death. But you are the most arrogant person I have ever met. And you call me arrogant!
F: My God, can’t you see how condescending you are when you say that? I mean you have this preconceived notion that nobody can possibly attain the same high ethical standards as you, so you exonerate them. I can not think of anything more arrogant than that! You, my child, my dear child you forgive others with excuses that you would never in the world permit for yourself.
G: Why shouldn’t I be merciful? Why?
F: No, no, no you should, you should be merciful when there is time to be merciful. But you must maintain your own standard. You owe them that. The penalty you deserve for your transgressions they deserve for their transgressions.
G: They are human beings...
F: No, no, no. Does every human being need to be accountable for their actions? Of course they do but you don’t even give them that chance. And that is extremely arrogant. I love you, I love you to death. But you are the most arrogant person I have ever met. And you call me arrogant!
Link | ir doma | Add to Memories
Hmm
Feb. 14., 2009 | 08:51 pm
Lasu un turpinu brīnīties par tekstiem, kas iekļauti mācību grāmatā:
τὸ πέος ἔχω ἐν τῇ δεξιᾷ.
Un šķiet, ka Aristofans ir viens no pirmajiem sirreālisma virziena pārstāvjiem literatūrā.
τὸ πέος ἔχω ἐν τῇ δεξιᾷ.
Un šķiet, ka Aristofans ir viens no pirmajiem sirreālisma virziena pārstāvjiem literatūrā.
Link | ir doma | Add to Memories
:)
Feb. 11., 2009 | 08:55 pm
διὰ τί ὁ πρωκτὸς εἰς τὸν οὐρανὸν βλέπει;
διότι ἀστρονομεῖ ὁ πρωκτός.
διότι ἀστρονομεῖ ὁ πρωκτός.
Link | ir doma {7} | Add to Memories
Piezīme
Jan. 27., 2009 | 03:48 am
Tā kā mani neviens nelasa, es beidzot varu atļauties būt atklāts un pastāstīt, kā man iet.
Link | ir doma {3} | Add to Memories
Jaunumi par Sokratu
Okt. 30., 2008 | 02:53 am
Laikam esmu lasījis nepareizo literatūru. Šodien uzzināju patiešām interesantas lietas. Tālākais ir citāts mazliet kondensētā veidā (sevis teikto mazliet uzfrišināju, jo citādi transkriptos vienmēr izklausos logorejas mocīts):
SVEŠINIEKS: "Sokrāts neprātoja par abstraktām patiesībām, bet par to, kas ir ESOŠAIS".
ES: Vai vari norādīt vietas, kur atrast Sokratu runājam par ESOŠO? Ko man vajadzētu pārlasīt?
SVEŠINIEKS: "Izlasi vēlreiz visu un pārdomā... hmmm. ar savu prātu, nevis seko kanoniem!"
Tā es tagad sēžu un lasu visu, visu. Izdomāju sākt ar to, kur rakstīts, cik tad vispār ir sarakstīts; kaut kādus orientierus tak cilvēkam vajag. Nezinu, cik laika tas paņems, bet darbiņš rādās pamatīgs.
SVEŠINIEKS: "Sokrāts neprātoja par abstraktām patiesībām, bet par to, kas ir ESOŠAIS".
ES: Vai vari norādīt vietas, kur atrast Sokratu runājam par ESOŠO? Ko man vajadzētu pārlasīt?
SVEŠINIEKS: "Izlasi vēlreiz visu un pārdomā... hmmm. ar savu prātu, nevis seko kanoniem!"
Tā es tagad sēžu un lasu visu, visu. Izdomāju sākt ar to, kur rakstīts, cik tad vispār ir sarakstīts; kaut kādus orientierus tak cilvēkam vajag. Nezinu, cik laika tas paņems, bet darbiņš rādās pamatīgs.