idée fixe - Neliela piezīme

Pārtraucis terapiju, es sevi mierināju ar domu, ka šādas bezrūpīgas izklaides piedien treknajiem gadiem, kuri nu ir pagājuši. Taču jo dienas, jo vairāk es sāku pamanīt šīs nevainīgās nodarbes sekas. Savā augstprātībā es biju iedomājies, ka vizītes pie psihoterapeita atstās uz mani tieši tik lielu iespaidu, cik es pats vēlēšos, jo es taču varu neko neatklāt, neizstāstīt. Šobrīd man nākas atzīt savu stulbumu – psihoterapija nerada vidi, kur kaut ko var nepateikt, bet gan vidi, kurā tādam, kas nav spējīgs uzticēties, viss ir aktīvi jānoklusē. Jo vairāk es noklusēju, jo vairāk es nojaušu kas ir tas, ko es noklusēju. Un šī nojausma kopā ar neraksturīgi spilgtām un sevišķi nepatīkamām izjūtām nav apklusināma ne ar divām, ne ar trijām Noofen tabletēm. Psihoterapijas laikā paņemts akadēmiskais gads. Nepabeigts bakalaura darbs. Bezmiegs naktīs, trauksme, neizprotams niknums, mazinātas muzikālās spējas un aizdomīga piedzeršanās paziņu klātbūtnē. Pilnīgs kontroles zudums, nespēja pierunāt sevi. Kāpēc šie svešie vārdi kļuvuši tik tuvi – “jūtos vientuļš”, “jūtos apjucis”, “jūtos nobijies”? Draugu nav, draudzenes nav. Un es rakstu par sevi, un es nekad nerakstu par sevi.
Ziniet, ko es darītu, ja man būtu lieki 120Ls mēnesī? Es ietu pie psihoterapeita. Bet pagaidām es apsveru iespēju iemest kādu akmeni veikala skatlogā vai nostāties pie Brīvības pieminekļa un dziedāt tautasdziesmas, turot rokā savu peni.