Sludinājums

Maijs. 28., 2008 | 12:09 am

Paziņa meklē 1-istabu dzīvokli Rīgā, līdz 200Ls mēnesī. Paziņa tiešām skaista sieviete, izglītota, gudra, ar patīkamu iedegumu; runā gan daudz, bet vēl tikai labu. Dzīvokli meklē tikpat skaistu, bet vēlams klusējošu. Ja jums ir piedāvājumi, neesiet kautrīgi.

Link | ir doma | Add to Memories


Atkal Bubers

Feb. 29., 2008 | 06:26 pm

1. atvasinājums: Bija joks par pragmatismu un Buberu. Tas bija pilnīgs nonsenss.

Link | ir doma {2} | Add to Memories


Dienas etīde

Jan. 18., 2008 | 03:01 pm
mood: Jautrs & noguris

Pragmatisms ir kā viesnīcas koridors, kas ved uz vairākām istabām. Vienā mitinās Bubers.

Sēd meitene virtuvē pie galda, runājas ar draugiem, mēģina atplēst "Selgas" iepakojumu. Pēc vairākiem neveiksmīgiem mēģinājumiem noliec galvu, skatās uz savām rokām un skaļi vaicā: "Tā, kas man te notiek?"

Link | ir doma {1} | Add to Memories


Citāts

Okt. 20., 2007 | 01:56 pm
music: Keith Jarrett - Mon Coeur Est Rouge

I'd never join a club that would allow a person like me to become a member. 

/W. Allen/

Link | ir doma {2} | Add to Memories


Atbilde uz gorgona ierakstu par filosofijas studiju ietekmi

Mar. 5., 2007 | 12:00 am

"Un filozofos es mācīties biju iestājusies tikai tāpēc, ka – es gribēju būt gudra, nu es tik šausmīgi, šausmīgi, nu nenormāli vienkārši, tā gribēju būt gudra. Un man likās, ka tas būtu drošākais ceļš uz gudrību. Nu un ko, gudrības vietā es apguvu māku pārgudri runāt un lietot vārdus, ko cilvēces lielākā daļa nesaprot, un tad patērēju vēl dažus gadus, lai no tā kaitinošā paraduma atradinātos. Un vēl tā gudrība visu manu grāmatu gaumi sa*isa." 

Šo citātu man uzrādīja mana draudzene, piebilstot, ka, runājot ar mani, viņa sajūtot ko līdzīgu tam, ko varētu nosaukt par tevis aprakstītajām sekām, kas izriet no studijām filosofos. Es netaisos nodarboties ar filosofijas aizstāvību, jo, manuprāt, tai tāda nav nepieciešama, bet dažas lietas gan gribu teikt sakarā ar tevis rakstīto. 

Tas, ka filosofija tev sagādāja vilšanos, šķiet likumsakarīgi, ja uzdod jautājumu, kāpēc tu gribēji savas studijas orientēt šajā virzienā. Ar sarkasmu tu raksti, ka gribēji būt šausmīgi gudra, un, iespējams, ar sarkasmu tāpēc, ka tev pašai nebija jausmas, ko ar šo “gudrību” domāt. Ko nozīmē teikt - es gribu būt gudrs? Gudrs kādā jomā, kādos jautājumos? Tu noteikti nebūsi šeit domājusi par kādu “dzīvesgudrību”, jo, protams, ka tādu akadēmiskā vidē apgūt nav iespējams. Bet ja “gudrība” ir statuss (bez kāda konkrēta satura vai piesaistes), kuru tu piešķir sev vai kāds cits piešķir tev, tad jau varētu teikt, ka esi panākusi tieši to, ko vēlējusies - varētu gadīties, ka tevi tiešām notur par gudru, ja tu lieto pārgudrus vārdus un tevis teikto grūti saprast. Šajā gadījumā “gudrība” ir tikai aksesuārs, tāpat kā skaista somiņa vai rokassprādze, kas uzlabo garastāvokli un citos rada kaut kādu reakciju. 

Ne mazāk būtiska atbilde, kura vismaz tavā tekstā neparādas, ir atbilde uz jautājumu, kāpēc tev vispār vajadzīga gudrība. Vai tas ir kāds pašmērķis? Es esmu dzirdējis runājam cilvēkus, ka viņi mācās, piemēram, ekonomiku, lai kļūtu par labiem ekonomistiem. Bet diez vai ar to ir kas atbildēts. Pārsteidzošā kārtā daudzi nevar pamatot to, kāpēc viņi grib būt juristi, banķieri vai sazin vēl kas, kā vien atsaucoties uz kaut kur dzirdēto par šīs profesijas pārstāvjiem, stereotipiem vai pašu fantāzijām. Un tas, ka filosofija ir drošākais ceļš uz gudrību, ir viens no šiem stereotipiem. Es teiktu - lai studētu filosofiju (nevis tikai piedalītos studijās), ir jau jābūt visnotaļ gudram un spējīgam. Tāpēc šie uzstādījumi - es tagad atnākšu, jūs man parādīsiet, kā viss ir, ak, nevarat parādīt - nu, tātad jūs nodarbojaties ar muļķībām, ir nepamatoti un bērnišķīgi. Citiem vārdiem sakot, neviens tai fakultātē nevienu nepadara par filosofu. Punkts.

Jautājumā par pārgudrajiem vārdiem (droši vien - filosofijas termini un svešvārdi vispār) piebildīšu, ka ikvienam, kas tos nekaļ galvā no svešvārdu vārdnīcas, ir skaidrs, ka tie ir domāti nevis lai aizstātu zināmus vārdus ar iespaidīgāk skanošiem nezināmiem vārdiem, bet gan lai koncentrētāk izklāstītu to, ko dzimtās valodas ietvaros izdarīt būtu vai nu grūti, vai arī tas prasītu daudz vairāk laika un pūļu. Tāpēc, ja ir tā, ka pēc studijām filosofos, tu, runājot ar draugiem, esi sākusi lietot aizdomīgi daudz svešvārdu, tad no tā varētu izsecināt, ka, vai nu jūs ar draugiem nemitīgi apspriežat kādas specifiskas filosofiskas problēmas noteiktas filosofijas tradīcijas ietvaros (un tātad runājat ar tās radītajiem speciālajiem terminiem) - kas, šķiet, nebūs īstais variants, jo citādāk šai kontekstā tu nebūtu ne pārgudra ne nesaprasta, vai nu arī savām runām esi izvēlējusies nepareizo auditoriju, pareizāk sakot - neesi ņēmusi vērā auditoriju, izvēloties savu runas stilu (kas starp citu nav akmenī kalts un ir pielāgojams dažādām vajadzībām). Protams, paliek arī variants, ka tu lieto maksimāli daudz svešvārdu, lai radītu sevī un citos reakciju, tādējādi pretendējot uz kaut kādu statusu. 

Visuzjautrinošākie man vienmēr šķituši stāsti par to, kā filosofijas studijas - mītiskais bubulis “izmaina” cilvēkus. Tie draugi, kas piestaigā uz lekcijām LU Vēstures un filosofijas fakultātē, mainās mūsu acu priekšā līdz nepazīšanai. Tur viņus zombē, regulāri veicot smadzeņu skalošanu, māca neiecietību pret citiem, liek viņiem publiski dedzināt neatļautās (nefilosofiskās) grāmatas un pēc tam aurojot lēkāt ap ugunskuru. Tas tāds krāšņāks epitetiņš saistība ar to, ka gudrība tev laupījusi grāmatu gaumi. Neviens, kurš nav ietekmējams, netiks ietekmēts, tāpēc diez vai uzturēšanās tais aprindās varētu sabojāt tavu grāmatu gaumi, ja vien tev pašai nebūtu nosliece uz vieglu ietekmēšanos, kaut gan diez vai tur kāds atklāti iestājas pret kādu noteiktu literatūru, varbūt tikai jokojot. No otras puses, ja šo studiju iespaidā tu esi mainījusi savas domas par daļu literatūras, tāpēc, ka esi piekritusi argumentiem, kas pamato tās kvalitāti vai tās trūkumu, tad tā jau nu ir tavas pašas izvēle un sentiments te par zaudēto gaumi ir nevietā. Tava gaume ir tieši tāda, kādu tu to pati kop. 

Tas apmēram viss, ko gribēju teikt tev. Es ceru, ka mana draudzene nedusmojas, ka es atkal skaidrojos.

Link | ir doma {5} | Add to Memories


Kāds vecāks stāsts. Savulaik veltīts Lindai-Katrīnai. Tagad vienkārši Lindai

Feb. 24., 2007 | 06:55 pm

Dejas ar kaķiem

Pirms apmēram pusgada Laumiņu piemeklēja nelāga vēsts – bija nomiris viņas garīgais skolotājs – savulaik atzīts un bez sirdsapziņas pārmetumiem katrā zīmēšanas stundā imitēts gleznotājs, kas kā jau visi ģēniji, pēc radinieku un draugu nāves vai pārcelšanās uz māksliniekam neaizsniedzamām vietām, bija aizmirsts un nevajadzīgs. Jaunās gleznas bija grūti pārdot, it īpaši, ja ņem vērā, ka viņa aģents pats bija pievērsies glezniecībai un jau labu laiku aizstāvēja tikai savas intereses. Daiļrades pēdējais posms iezīmēja darbus, kas veidoti ar zobu pastu, un tā kā viņš uz vecumu bija kļuvis par iedomīgu un manierīgu onkuli, kas pie tam bija arī mūžam uzbudināts, jo studijā smakoja pēc piparmētrām, gleznotājs uzskatīja par absolūtu nepieciešamību radošajā procesā iesaistīt palīdzi, kā viņš mēdza teikt, kas vērotu un asistētu katru zilo un zaļo granulu triepienu uz audekla, ko vajadzības gadījumā varēja izmantot palaga vietā. Nenoliedzami, tik saspringtā un sakāpinātā gaisotnē fiziskais kontakts ar asistenti bija nenorvēšams un pat vēlams, lai radītājs savās mokās kaut mazliet saistītos ar pasaulīgo un neaizlidotu uz neatgriešanos. Tātad, pirms pusgada bija nomiris ne tikai Laumiņas garīgais, bet arī fiziskais skolotājs. Viņi bija iepazinušies kaut kādā mākslinieciski noskaņotā kafejnīcā, tās interjers lūza no radošuma: sienas – ķieģeļu imitācijas, pie tām piekārti tukši rāmji vai arī sepias fotogrāfijas, kuras vienoja smalks beztematisms – pārsvarā 60. gadu amerikāņu (mašīnu) uzblīdušās priekšas un pakaļas, cilvēki, kas neskatās nekur vai skatās tālumā, nesaprotamas ainavas un posteri ar slavenu mūziķu un literātu autografiem. Laumiņa sēdēja pie bāra un malkoja kokteili, kuram nosaukumu diez vai kāds spētu atcerēties, no glāzes, ko rotāja kaut kāda filosofa portrets un vitāls citāts. Mākslnieks viņu uzrunāja – viņam gadījusies glāze ar cita filosofa seju, kas, lai arī sākotnēji ietekmējies no viņas glāzes filosofa, tomēr ar laiku radikāli mainījis uzskatus, par ko liecina ne tik vitālais citāts. Paņirgājušies par visu, abi devās uz studiju, kur gleznotājs bija apsolījis izvest Laumu caur visiem viņa daiļrades posmiem utt. Zaudējusi nevainību un ticību mākslai, meitene bija aizmigusi uz grīdas, kamēr gleznotājs dzēra stipru kafiju un slīga paštīksmē, vērojot tikko notikušā mākslas procesa sekas, kas elpoja dziļi un mierīgi – tās bija jaunas, pavisam jaunas krūtis, tās pacēlās un nolaidās bez jebkādas pieredzes nastas, un viņam bija izdevies paņemt daļu no to dzīvīguma.
Laumiņu nesajūsmināja tikšānās reizes – vecais bija pārlieku pašpārliecināts, viņa ticību saviem spēkiem nespēja kliedēt fakts, ka gultā (uz grīdas) bez stimulējošiem līdzekļiem mākslinieks ir nebaudāms – šajā sakarā viņš vainoja Laumas studentei piemītošo nemākulību. Meitene pat necentās pārliecināt par pretējo. Taču tā bija mazākā nelaime, daudz vairāk Laumiņu nomāca gadījumi, kad abi devās rudenīgās pastaigās pa vecpilsētu, un, ja vecajam sagribējas, piemēram, virtuli vai kādu eklēriņu, bez šaubām jāmaksā bija viņai. Tagad, kad Laumiņa iededz svecīti par godu savam skolotājam, un tas ir viss, ko viņa ir gatava darīt mīļākā piemiņai, meitene attaisno savu ļaušanos un upurēšanos ar piparmētru smaržu studijā, kas lielās devās uzdzen reiboņus un noved pie izmainīta apziņas stāvokļa.
Kā ikviena sieviete, kas nedomā atzīt, ka neko nevēlas, Lauma vairījās no veselīgām un iespējamām attiecībām, viņu interesēja tikai dīvaiņi un īpašie, nē – specifiskie, ar kuriem jebkas vairāk par iespējamību un tās valdzinājumu nav iespējams. Uzreiz pēc gleznotāja nāves (kas mira no saindēšanās ar piparmētrām), viņa bija ieskatījusies sludinājumos. Kāds puisis ap 20 ar lielām seksuālām ambīcijam, mēģināja pārliecināt, ka invalīda ratiņi nav beigas, tas ir tikai sākums. Sliktā valodā viņš apelēja pie kristietības vērtībām, taču Laumiņa nespēja pārvarēt gramatisko barjeru, tāpēc izšķīrās par labu otram – jauneklim, kurš sēdēja cietumā un solījās nākt laukā pēc mazliet vairāk kā pusgada. Tas meitenei šķita gana bezcerīgi, un viņi sāka sarakstīties.
Šorīt Lauma bija saņēmusi jaunu vēstuli no Severīna. Viņu uzbudināja šī brīnišķīga disonanse – cietumnieks vārdā Severīns (it kā viņš būtu cietumnieks, kas nosaukts par Severīnu, nevis Severīns, kas kritis tiesu sistēmas nežēlastībā). Severīns rakstīja, ka viņam esot auksti, ka viņš vēlas kurināt ugunskuru, bet diez vai tas esot iespējams cietuma ugunsdrošības sistēmas dēļ. Viņš izteica savas bažas par kameras biedru, kurš uz viņu skatās un iekāro - ja tā turpināsies, drīz šis brutālais tēviņš var sākt rīkoties. Severīns gribēja vēl noskaidrot detaļas un atgādināt par norunāto tikšanos 19. oktobrī, dienu pēc viņa iziešanas no cietuma, pie kaut kāda tautas atbrīvošanai par godu celta pieminekļa. Un viņam nedodot sērkociņus, no otras puses – viņš saprotot, ka tas esot pret cietuma drošības likumiem utt. Savu vēstuli viņš beidza ar kautrīgu lūgumu, vai Laumiņa nevarot uzadīt džemperi vai vismaz bezroci, jo esot šausmīgi auksts.
Arī šī puiša gramatika bija vāja, lai neteiktu vairāk, tomēr Laumiņa priecājās par katru vēstuli, viņa jauta Severīna dabīgo inteliģenci, kurai attīstīties un iegūt formu nav ļāvuši apstākļi – nelabvēlīgā vidē pavadītā bērnība, izglītības trūkums un citi iemesli. Jāpiebilst, ka studijas filologos Laumai ļāva iedomāties sevi kā cilvēku, kas turēs Severīna roku brīdī, kad viņš pirmoreiz pieredzēs augstās valodas piedzīvojumu, un šādi sapņi šķita ļoti patīkami. Žēlums pārņema meiteni, kad viņa vēroja Severīna drebošo rokrakstu – tajā atklājās sāpes un nožēla par nodarīto. Viņš nekad nesamierināsies, un tas ir skaisti. Jau no bērnības Severīnam, kā viņš atklāja kādā agrīnā vēstulē, bijis niķis dedzināt visu pēc kārtas, viņš vienkārši dievinājis uguni, un reiz aizdedzinājis kaut kādu šķūni, kā gan viņš varēja zināt, ka tur dzīvo vientuļā māte ar septiņām meitām, kas, protams, gulēja un tāpēc nepamanīja, ka sadeg pelnos.
Lauma netaisījās adīt, tas, protams, būtu romantiski, bet, ja ņem vērā, cik daudz laika nepieciešams, lai noorganizētu šādu romantiku (iemacīties adīt), tas vairs nešķiet nemaz tik romantiski. Paņēmusi nesen atsūtīto rudens lielkatalogu, Laumiņa atšķīra lapu, kurā viņai pretī raudzījās zilacains tumšmatis. Fotogrāfs bija ļoti profesionāls, viņš bija piešķīris modeļa sejai tādu apgaismojumu, ka likās, vīrieša mute izrunā tieši Laumas vārdu. Viņa iedeva modelim buču, tad aizpildīja pasūtījuma veidlapu, izvēlējās brūnas krāsas džemperi, aizlīmēja aploksni un nākamajā rītā aiznesa uz pastu.
Vakarā viņa rakstīja Severīnam vēstuli, kurā precizēja detaļas par tikšanos, ka viņas pazīšanās zīme būšot rudens lielkatalogs, ko viņa turēšot rokā un varbūt pat vicināšot. Laumiņa paskaidroja, ka nemākot adīt, ka esot pasūtījusi džemperi no kataloga, ka tas drīz vien pienākšot, un lai viņš tikai neapvainojas, jo viņai tiešām tagad nav ne laika, ne vēlēšanās apgūt adīšanas prasmi. Viņa ieteica Severīnam izrunāties ar kameras biedru.
Lauma izplēsa no kataloga lapu ar džemperi un pievienoja vēstulei, lai Severīns zinātu, kas sagaidāms, un laikus varētu noskaņoties, kā reaģēt.

Pēc divām nedēļam Laumiņa saņēma vēlvienu vēstuli. Severīns ziņoja, ka esot dabūjis džemperi, tas esot lielisks un daudz par mazu, viņš gribējis to sūtīt atpakaļ un apmainīt, bet birokrātija cietumā esot nepārvarama – kamēr kārtojis visas formalitātes, beidzies atpakaļsūtīšanas termiņš. Jā, viņš esot runājis ar kameras biedru, kaut arī neticēja, ka tam būs rezultāti. Pēc pāris dienām Severīns tomēr esot izvarots, pats gan to neatceras, jo gulējis, tāpēc nemanījis, kā sadeg, bet visi pārējie cietumnieki par to vien runājot. Taču tam esot pozitīvas sekas – beidzot viņā atmodusies sen aizmirstā seksualitāte un viņš regulāri masturbējot, raugoties meitenē (tieši acīs) peldkostīmā; šo meiteni viņš atradis lielkataloga lapas otrajā pusē. Severīns visu laiku domājot par tikšanos, nevarot sagaidīt, tas jau būs tik drīz, lai viņa nevainojot sevi, ka džemperis neder; viss esot kārtībā.
Lauma gribēja palīdzēt savam draugam. Viņa piegāja pie grāmatu plaukta un atrada tur rokasgrāmatu „Sevis menedžments. Efektīvi un iedarbīgi”. To pirms dažiem gadiem bija dāvinājis kāds psihologu pāris, kas, kad Laumiņa vēl dzīvoja ar savu vecmāmiņu, bija iebraukuši uz Ziemassvētkiem pie krustmātes apdāvināties un parunāt par Dievu. Viņa bija nevērīgi atvērusi pēdējo lapu un uzzinājusi, ka šī ir tikai pirmā grāmata no sērijas, un nobijās, ka nākamajos gados būs jāsaņem arī „Atmiņas treniņš un koncentrēšanās tehnikas”, „Konflikti darbavietā”, „Pareiza reklāma”, „Darbs pa telefonu”, „Labāka atslābināšanās tehnika jeb stresa noņemšanas”, „Prezentēšana”, „Cenu veidošana”, „Pārdošana”, „Manipulācijas tehnika” u.c., tāpēc drīz vien pārcēlās uz dzīvi citur. Tagad meitene pie tējas tases kārtīgi izstudēja grāmatiņu, kurā bija maz informācijas, bet daudz tabulu ar tukšiem laukiem, tos lasītājam jāizpilda, lai novērtētu un salīdzīnātu sevi. Laumiņa prātoja, vai tik šis sūtījums Severīnam attaisnosies – grāmata bija pārāk liela, to nevarētu noslēpt rokā, noteikti atrastos kāds intelektuāls cietumnieks, kas pajautātu, ko viņš tur lasa, uz ko nabaga Severīns nevarētu atbildēt, ka tas ir dzejoļu krājums, jo Anita Bišofa / Klauss Bišofs (arī pāris), acīmredzot ir uzstājuši, lai vārds rokasgrāmata un arī tās necilais nosaukums būtu salasāms no liela attāluma. Pēc ilgām pārdomām un neskaitāmām tējas tasītēm, Lauma izlēma grāmatu nosūtīt, jo viņa nezināja, ko atbildēt uz pēdējo vēstuli, un šis būtu labs veids, kā izvairīties no rakstīšanas vispār; viss, ko gribu tev teikt, dārgais Severīn, ir atrodams šai grāmatiņā.

Pēc apmēram nedēļas sabiedrību pāršalca vēsts, ka tautas atbrīvošanas pieminekli uzspridzinājuši kaut kādi stulbi teroristi vai kustība, neviens īsti nezinot. Izņemot klaidoņu kaķi, kuram norauta viena kāja un daļa astes, cietušo nav, taču arī tas būšot dzīvotājs; televīzija nebeidza sekot dzīvnieka rehabilitācijas procesam, un dzīvnieku aizsardzības birojs pat noorganizēja akciju, kurā aicināja lopiņu adoptēt. Pilsētas Dome nolēma, ka nav vērts ieguldīt līdzekļus pieminekļa atjaunošanā, un ka vispār tas neesot nekāds tautas atbrīvošanas piemineklis, ka tas neiederoties pilsētas arhitektūrā, vārdusakot – mierīgi var iztikt bez tā.
15. oktobrī Laumiņa saņēma Severīna vēstuli. Viņš rakstīja, ka nu jau esot pavisam labi. Viņš nemitīgi kaifojot, iztēlodamies kā Anita un Klauss Bišofi nodarbojas ar seksu un pēc tam aizpilda paši savas anketas, novērtē un salīdzina sevi. Viņam esot ārkārtīgi žēl, ka piemineklis, pie kura norunājuši satikties, nu ir zudis uz mūžiem, līdz ar to - viņu iespējas satikties. Viņš atvainojas par visu, saka lielo paldies. Rokasgrāmatu esot sadedzinājis ar kontrabandas ceļā iegūtiem sērkociņiem. Viņš īsti nezinot, vai vispār grib nākt laukā no cietuma, iespējams, Severīns darīšot ko neprātīgu, lai soda laiks tiktu pagarināts, neesot pārliecināts – drīzumā konsultēsies ar kameras biedru. Katrā ziņā negribot palikt parādnieks, tāpēc ar kurjera palīdzību nosūta 15 cigarešu paciņas (arī iegūtas kontrabandas ceļā), tas nolīdzināšot vismaz daļu zaudējumu, kas radušies viņa dēļ – džemperis, rokasgrāmata utt., kā arī viena vīrieša adresi un kontakttālruni - viens otru drausmīgi cienot; viņš izpalīdzēšot arī Laumiņai jebkurā jautājuma, lai tik atsaucas uz Severīnu.
Meitene, izlasījusi vēstuli, pa vecai modei sadedzināja to. Viņa iztīrija zobus ar zilajām un zaļajām piparmētru granulām un iebēra kaķim bļodiņā barību, kas, pa miegam sajutis pārtiku, aktivizējas un piekliboja, lai barotos. Viņa vēroja, kā dzīvnieks ēd, un saprata, ka nekad neuzzinās, vai viņš dusmojas.
19. oktobrī Laumiņa zvanīja Severīna vēstulē minētajam vīrietim - gribēja sarunāt par saprātīgu cenu pārdot nesen pirktās smaržas. Es noraudzījos viņā, un nebeidzu laizīt kāju, kuras vairs nav.


31.10.2004.

Link | ir doma {14} | Add to Memories


(bez virsraksta)

Feb. 21., 2007 | 06:37 pm

Stop talking about love! Every asshole in the world says he loves somebody. It means nothing.
What you feel only matters to you.
It's what you do to the people you say you love - that's what matters.

/No kaut kādas filmas/

Link | ir doma {6} | Add to Memories


(bez virsraksta)

Aug. 29., 2006 | 01:14 am

***
nenogurstošs gaismas stabs,
tieši pretim manam logam

istabā bez aizkariem,
tieši rampas gaismā
sirmais pajautā –
kurš ir kurš
rampas gaismā

manos sapņos metas sudrabs,
pamanīji?

nē,
tu domā - rampas gaisma,
tātad tikai priekšnesums.

 

Link | ir doma {196} | Add to Memories


Es ceru, ka viņa neņems laukā

Aug. 7., 2006 | 02:46 pm

...
kā vaļi viens otram dzied geršvina meldijas, kad nakts okeānā ir gaišāka kā debesīs
tā es izmainos, izģērbjos, pāreju no vienības mierā, tik ļoti es pat mīlestībai par nogurušu jūtos.
tikmēr jūra ar mežrozīšu augļu bojām atpūš rītu uz krastmalu un pēkšņi tik obligāta šķiet pamošanās,
ka es ceļos un eju, lai ar mazu gaišmatainu zēnu kopā liktu sliedes starp zilajiem ōpīšu soliem.
©[info]orissa

Link | ir doma {1} | Add to Memories


Citāts

Jul. 18., 2006 | 05:49 pm

Isaac Davis: But he was always a sucker for those kind of women... you know the kind that would involve him in discussions of existential reality, you know. They probably sit around on the floor with wine and cheese and mispronounce "allegorical" and "didactisism".

Tracy: I get the feeling that Yale really likes her.

Isaac Davis: Well... I'm old fashioned, I don't believe in extra-maritial relationships, I think people should mate for life, like pigeons or Catholics.

Tracy: I don't know...maybe people weren't meant to have one deep relationship, maybe we're meant to have series of relationships with different lenghts. I mean THAT kind of thing is gone out of date.

Isaac Davis: Don't tell me what's gone out of date - you're seventeen years old. You were brought up on drugs and television and the pill. I was World War II, I was in the trenches.

Tracy: You were eight in World War II.

Isaac Davis: That's right. I was never in the trenches. I was caught right in the middle. It was a very tough position.

Woody Allen. Manhattan (1979)

Link | ir doma {20} | Add to Memories


Grēksūdze pie vārtiem

Jul. 5., 2006 | 07:43 am

Troksnis, ko vestibilā radīja satrakojušies bērni, bija kļuvis neciešams. Ārā pīpēja slaidā, tumšmatainā feja, kuras pūkainie, slapjajā sniegā samirkušie zābaciņi draudīgi drebēja līdzi viņas visnotaļ garajām kājām. Viena no organizētājām ienīda viņu par to, viņa arī teica, ka šī jaunkundze esot par daudz iedomājusies un tāda aktrisīte – pirmkursniece vien esot, bet kādas ambīcijas...

M. šķita, ka fejām neklājas pīpēt un būt tik garu kāju īpašniecēm, bet viņš nebija speciālists šai biznesā, tāpēc priekšstats par padzīvojušām lēdijām, kas izturas pret dzīves pabērniem ar vecmāmiņas gādību, atstājot aiz sevis siltumu un mirdzošus brīnumputekļu mākonīšus, bija, ja ne smieklīgs, tad konkurēt nespējīgs noteikti. Būtu M. domai plašāks vēriens, iespējams viņš saprastu, ka fejai priekšnesuma laikā jāiedzīvina ne tikai bērnu sirsniņas, bet arī garlaikoto tētu fantāzijas, savukārt māmiņas izklaidēsies pašas, nenogurstoši meklējot barā sava bērna sejiņu un gaidot tajā prieka vaibstus. Vēlāk M. nebeidza apbrīnot šo smalko, minimālistisko risinājumu, kas ikvienam piedāvāja tieši to, ko viņš būtu gatavs paņemt.

Feja nodzēsa cigareti un atgriezās ģērbtuvēs, lai apvilktu savu gaišzilo, pieguļošo kleitu un pārmija dažus vārdus ar lāga dvēselēm no Kultūras akadēmijas, kuras pārmaiņus dekorēja un tēloja rūķus, un ar kurām M. bija klusējot atteicies pikoties, tādējādi neiemantodams viņu simpātijas (gan jau, ka ne tikai tāpēc vien). Vistalantīgākā no viņām bija iejutusies rūķa lomā, kura balss tembrs un runasveids atgādināja ko līdzīgu Singajevskai, kas finišējusi vecuma dementā. Neilgi pēc tam M. atklāja, ka šī meitene arī ārpus lomas runā līdzīgi un tas, protams, nedaudz mazināja M. sajūsmu par viņu.

Ap to laiku parasti ieradās arī Ziemassvētku vecītis. Sākumā šī loma bija uzticēta vienkāršam onkulim, kas bija attiecīgi saģērbies un vajadzīgajā brīdī iemainīja dāvanas pret skaitāmpantiņiem, taču vēlāk to aizstāja ar citu, daudz īstāku un profesionālāku. Organizētāja stāstīja, ka viņš šai biznesā esot vismaz 30 gadus un atkodis pilnīgis visus knifus. M. par to arī pārliecinājās – vecītis bija līdz riebumam perfekts, galants kā Džeimss Bonds, ar lieliski atstrādātiem jokiem un uzjautrinošām frāzēm, kas veltītas sakarsušām un viegli sarkstošām māmiņām, mācēja visus iesaistīt (vai viņi to vēlējās vai nē), dejoja un dziedāja, pie tam bija savam vecumam straujš un neprognozējams – ne reizi vien M. piespēlējot pavadījumu nevarēja tikt līdzi viņa nepieradināmajai un dziļi individuālajai tonalitātes izjūtai. Pēc pasākumiem, laikam redzēdams kā M. šausta sevi par nemākulību, viņš parasti piegāja un pateica paldies un vienreiz pat uzcienāja ar Lockets, piebilstot, ka no šitā viņam uzreiz viss atnākot vaļā.

Tā tas atkārtojas septiņas vai astoņas reizes. Pasākuma laikā M. bieži blakus apsēdās viena no organizētājām, kas bija uzbudinoši diletantiska un, reizumis sadzērusies konjaku drosmei, čukstēja M. ausī, lai tas spēlējot ātrāk, skaļāk un vairāk. Dažkārt M. konsultējās arī ar skaņu režisoru, kurš skaidroja, ka nevajagot tik ļoti sinkopēt un vienmēr pāriet svingā. Brīvajos brīžos pieredzes bagātais vīrietis izklaidēja ar jaunības stāstiem par garāžgrupu veidošanos un pirmajiem nopietnās rokmūzikas iedīgļiem, pastarpus žēlojoties, ka feja un rūķi kopīgiem spēkiem nobeidzinājuši divus radiomikrofonus. Vienreiz viņi ar M. pat apsprieda, ko kuram patīk lasīt, un M. gribēdams atstāt baigi nopietnā džeka iespaidu nodeva smago artilēriju; skaņu režisors aicināja neiespringt un izlasīt Trīs vīrus laivā, kas esot viena no galvenajām grāmatām vispār, un M. apsolījās, ka tas būs pirmais darbs, ko viņš veiks līdz ko pārradīsies mājās.

Tad, kad viss bija beidzies un M. saņēmis naudu (iespējams, pat vairāk nekā ambiciozā feja), viņš stāvēja svaigā gaisā neilgi pirms Jaunā gada un saldēja degunu, gaidīdams, kad viņu aizvedīs uz mājām. Sniegs bija kļuvis mīkstāks un patīkamāks un viņš pēdējo reizi fantazēja par to, kā feja gaišzilajā kleitā ar burvju nūjiņu rokā, pārnākusi mājās, nodejo striptīzu, ja ne savam puisim, tad vismaz kaķim. Kad fantāzija bija zaudējusi dzīvotspēju, M. pamanīja, ka stāv pie viesnīcas sānu ieejas pretī baznīcai. Viņš piegāja tuvāk un izlasīja par tādu un tādu draudzi un kārtējo dievkalpojumu, un mēģināja atkauties no jautājuma, vai Jaunava Marija ir izjutusi dzemdību sāpes.  Dzelzs vārtiņi bija puspavērti, un no tiem veda akmens plāksnēm klāts, rūpīgi tīrits ceļš uz pašu baznīcu, kurā klusu dega gaisma. Filmās M. allaž bija redzējis nomaldījušos varoņus, kas jebkurā diennakts laikā var ieiet tuvējā baznīcā un uzsākt kvazi-filosofisku diskusiju ar mācītāju vai vienkārši paklusēt, bet pēc pieredzes viņš zināja, ka īstenībā visas baznīcas ir vai nu muzeji ar darba laiku vai slēgtas. M. bija pārņemts ar klusumu, kas spalgi kontrastēja ar konfekšu lietu un rūķu dziesmām par bekām, taču ne tik ļoti, lai mēģinātu mērot akmens ceļu. Viņš palika stāvot pie vārtiem, un tas bija kas līdzīgs bailēm, līdz viņu pārtrauca viena no organizētājam, kas nu bija gatava aizvest uz mājām un vaicāja, uz ko viņš tur skatoties. M. gribēja nokliegties, ka skatoties uz sasodīto baznīcu, bet tad pārdomāja un, neko neteicis, iekāpa mašīnā. Pa ceļam abi nepiespiestā gaisotnē atzinās, ka nav viens no otra sagaidījuši to, ko vēlējušies un nosolījās vairs nekad nesadarboties.

Link | ir doma {1} | Add to Memories


(bez virsraksta)

Jul. 5., 2006 | 12:33 am

Ļoti aizraujoša nodarbe, iesaku arī jums > spiest šeit

Link | ir doma {6} | Add to Memories


(bez virsraksta)

Jul. 2., 2006 | 03:51 am

Viens no maniem pirmajiem postiem bija par dziesmu "Over the rainbow". Šonakt ir miegaina šīs dziesmas versija manā izpildījumā. Spiest šeit.

P.S. Kas ir noticis ar manu garlaicīgo pelēko fonu un burtu šriftu?

Link | ir doma {16} | Add to Memories


(bez virsraksta)

Mar. 9., 2006 | 12:22 am

Šodien es pajautāju vienam cilvēkam par kādu citu cilvēku. Es sagaidīju diezgan interesantu, plūstošu atbildi, kas būtu lielisks kāda stāsta varoņa raksturojums. Tā droši vien nav jāuztver kā ironija. Vienkāršības labad, personas vārds aizstāts ar "X". Seko citāts:

"X ir savaadaaks cilveeks vinjsh ir aarkaartiigi gudrs cilveeks un ar vinju striideeties vienkaarshi nav jeega vinjsh apgaaziis jebko ko tu pateiks ja vinjsh gribees tapeec vinjsh apsaukaajaas ka visnjh zin ka katra lieta ko tu pasaki jau vinja praataa ir apgaazta un vinjsh nemaz negrib taalaak runaat aarkaartiigi reti vinjsh pamato kapeec vinjsh k-ko ir apgaazis"

Link | ir doma {2} | Add to Memories


Ziemassvētki...

Dec. 19., 2005 | 03:35 am

Vēlviens Ziemassvētku iespēlējums. Šoreiz par tēmu "Zvaniņš skan". Veltījums brokoļu meitenei...

Spiest šeit.

P.S. Uks, ja vari, nohostē plz uz sava servera. Šitas ir kaut kāds ārzemju links. Man nav web servera vairs.

Link | ir doma {12} | Add to Memories


(bez virsraksta)

Nov. 14., 2005 | 09:07 pm

Ziemassvētki uzbrūk pirms laika. Spiest šeit.

P.S. Paldies uksam par hostingu.

Link | ir doma {31} | Add to Memories


Stāsts par mani

Aug. 5., 2005 | 03:03 pm


Biju aizbraucis uz bērnības mājām; kravāju skapi, atradu ticības mācības pierakstus 8. klasē un atcerējos par tevi. Bija tāds skolotājs Ingus, no kā visi novērsās, lai arī viņš tikai pasniedza ticības mācību skolā, kuras logo ietvēra tekstu Sonare Deus Gloria. Drīz pēc tam viņš pazuda, pat nepabeidzis lasīt kursu, un neviens viņu vairs neatcerējās. Tāds ir stāsts par mani.

Link | ir doma {6} | Add to Memories


Lifts

Maijs. 23., 2005 | 01:17 am

Elīnai

 
            Man bija 8, kad dabūju smadzeņu satricinājumu – vieglu, ātri pārejošu, un tomēr zīlītes negribēja klausīt daktera pildspalvas mājieniem. Nogulēju pāris nedēļas mājās, un, kad atgriezos skolā, kādu laiku no manis ļoti baidījās; viņi laikam domāja, ka esmu izmainīts, tā kā esmu pārdzīvojis traumu, man piemīt superspējas vai citas īpašas iezīmes, kas varētu ienākt prātā 8 – 10 gadus veciem apdāvinātiem bērniem jeb, kā teiktu skolas direktors – personībām  („Manā skolā visi ir personības!”). Es arī par to biju iedomājies un vairākkārt mēģinājis ar domu palīdzību izkustināt priekšmetus un dažreiz arī lidot. Beigās es aprobežojos ar supervaroņa vadmotīvu, ko dungoju ik reizi, kad piespiedu savas siksnas sprādzi kā pogu.

Toreiz es izkāpu no lifta, un Edgars mani iegrūda sienā. Es nedusmojos – viņam allaž smirdēja mute, pirkstgalos turējās ausu sērs, un tagad viņš laikam ir neveiksminieks; viņa tēvs – kaut kāds sīkais spekulants, kas tajos laikos varēja atļauties video magnetofonu un šķirnes suni, kura sugas īpašības paredz apgrūtinātu elpošanu, un pēc pieredzes varu teikt, ka ne tikai šķirnes, bet arī bez kompleksiem – jo nokārtoja savas dabiskās vajadzības turpat dzīvoklī. Tētis mēdza ierasties skolas pasākumos labā žaketē un gan no tāluma, gan no tuvuma atgādināja viesmīli. Es vienmēr fantazēju, kā viņš viesmīļa tērpā, tikko atgriezies no klases vakara un no audzinātājas uzzinājis par dēla nedarbiem, slāna Edgariņu ar siksnu. Lai arī tēvs viņu nemīlēja vai mīlēja ļoti specifiski, es neizjutu žēlumu, jo Edgaram bija vecmāmiņa, ar kuru var manipulēt pēc patikas un pat ņemt uz skolu kā rotaļlietu. Kā saka, kad Dievs aizver durvis, viņš kaut kur atver logu.
            Tomēr viena lieta mani satrauc – jau kopš pirmās klasītes Edgars dziedāja altu, spēlēja klavieres un čīgāja ½ un pēc tam ¾ vijolīti, taču sūdīgā rakstura dēļ, neviens viņu neņēma vērā. Kas zin, varbūt viņam bija labs vokāls vai apskaužams pianisms, varbūt viņš būtu kļuvis par vienu no tiem dumpīgajiem māksliniekiem, pretrunīgajām personībām, kas piepilda mākslas arēnu ar savu nepieradināto elpu? 
 

Mana mazā, noglaustā galviņa atsitās pret sienu un es atslēdzos uz pāris sekundēm, citi  teica - ilgāk. Kad piecēlos, daļa klases personību sauca audzinātāju un zvērēja, ka es esot atslēdzies. To dažu sekunžu laikā, kamēr mani netraucēja pasaule un personību pārblīvētība tajā, es sapratu, ka esmu snobs un man kā vēl nekad trūkst uzmanības, kompetenta cilvēka un iespējams pat intelektuāļa uzmanības. Mana, nu labi – mūsu toreizējā audzinātāja bija jauna un skaista, tieši tāda, kuras ienākšana klasē vien mudina uzdāvināt viņai ābolu vai pagraizīt papīru jeb pedagoģiskā valodā runājot – veidot aplikācijas. Tāpēc es pat teorētiski nebūtu varējis cerēt uz viņas atbalstu. Un tomēr es cerēju – laikam biju atsitis galvu.
        Viņa domāja, ka simulēju, man esot tieksme pārspīlēt utt., un vispār es esmu cūka pēc noklusējuma, jo braucot ar liftu, kas paredzēts tikai skolotājiem un tehniskajiem darbiniekiem (to viņa, protams, neteica). Mācībspēks parasti pulcējās pirmajā stāvā, iznākuši no ēstūzīša ar salvetēs ietītām bulciņām. Kamēr lifts ceļo no augšējiem stāviem, tie, kuriem lielākas matemātiskās dotības, sarēķina, vai svars nebūs pa lielu un, ja izrādās, ka būs gan, tad kādam nevēlamākam velta nepārprotamus mājienus – ar kājiņām, ar kājiņām vai gaidi nākošo un brauc VIENS.

Todien man nebrauca pakaļ. Neatceros, kāpēc, bet sanāca ilgi kvernēt. Saskrējos ar audzinātāju, viņa neieinteresēti pajautāja, kā man galviņa, kāpēc neesot mājās,  es teicu, ka tā un šitā, un tad es kopā ar viņu gāju uz stundu pie mazajiem. Iespējams, viņa mani pārbaudīja, bet man bija skaļi jālasa Ziedoņa Brūnā pasaka. Sasodīti labs gabals, taču vairs nekā neatceros, tikai to, cik lielas grūtības sagādāja intonācijas veidošana, atkārtojot izsaucienu Brūns! Brūns! Brūns!.

Tev brūnas acis, tā man bieži saka, un vēl – es nevaru paskatīties citiem acīs, ilgs laiks paiet, kamēr izdodas. Droši vien tas dēļ smadzeņu satricinājuma – zīlītes nepieradinātas.
           Vienu dienu eju gar veco skolu, domāju – ieskriešu tā pat vien. Iekāpju liftā, skatos 15 pogas, bet skolai tikai 6 stāvi. 100 reižu esmu braucis un 100 reižu domājis, kas būtu, ja nospiestu to stāvu, kura nav.

Link | ir doma {18} | Add to Memories


:)

Maijs. 3., 2005 | 10:18 pm

The deadly missile attack shortly to be launched by an ancient automatic defence system will result merely in the breakage of three coffee cups and a micecage, the bruising of somebody's upper arm, and the untimely creation and sudden demise of a bowl of petunias and an innocent sperm whale […]

Another thing that got forgotten was the fact that against all probability a sperm whale had suddenly been called into existence several miles above the surface of an alien planet.

And since this is not a naturally tenable position for a whale, this poor innocent creature had very little time to come to terms with its identity as a whale before it then had to come to terms with not being a whale any more.

This is a complete record of its thoughts from the moment it began its life till the moment it ended it.

Ah!.. What's happening? it thought.

Er, excuse me, who am I?

Hello?

Why am I here? What's my purpose in life?

What do I mean by who am I?

Calm down, get a grip now... oh! this is an interesting sensation, what is it? It's a sort of... yawning, tingling sensation in my... my... well I suppose I'd better start finding names for things if I want to make any headway in what for the sake of what I shall call an argument I shall call the world, so let's call it my stomach.

Good. Ooooh, it's getting quite strong. And hey, what's about this whistling roaring sound going past what I'm suddenly going to call my head? Perhaps I can call that... wind! Is that a good name? It'll do... perhaps I can find a better name for it later when I've found out what it's for. It must be something very important because there certainly seems to be a hell of a lot of it. Hey! What's this thing? This... let's call it a tail - yeah, tail. Hey! I can can really thrash it about pretty good can't I? Wow! Wow! That feels great! Doesn't seem to achieve very much but I'll probably find out what it's for later on. Now - have I built up any coherent picture of things yet?

No.

Never mind, hey, this is really exciting, so much to find out about, so much to look forward to, I'm quite dizzy with anticipation...

Or is it the wind?

There really is a lot of that now isn't it?

And wow! Hey! What's this thing suddenly coming towards me very fast? Very very fast. So big and flat and round, it needs a big wide sounding name like... ow... ound... round... ground! That's it! That's a good name - ground!

I wonder if it will be friends with me?

And the rest, after a sudden wet thud, was silence.

Curiously enough, the only thing that went through the mind of the bowl of petunias as it fell was Oh no, not again. Many people have speculated that if we knew exactly why the bowl of petunias had thought that we would know a lot more about the nature of the universe than we do.

D. Adams "The Hitch hiker's guide to the galaxy"

Link | ir doma {4} | Add to Memories


***

Apr. 6., 2005 | 03:59 pm

kāds atver logu un iemērc bļodā aizkarus,
vējš izpūš mazuli kā stikla trauku,
to zibens sasper vēsās lauskās,
tu pacel vienu, vēl spīdīgu un dzidru.

viņš iemetas tev kaklā nemierīgs un brēcīgs,
izliecies, ka nedzirdi, bet tad tev vienreiz pietiek -
saber rīklē pulveri ar patīkamu smaržu,
paucini viegli, dziedi dziesmiņu par māmuliņu,
beidzot stāsti pasaku:
„Ciet klusu, tagad teikšu tev par tēti!”

viņš esot bijis vilnis,
kas līdzinājis tevi, apaļojis visus gadus,
līdz tu kā kristāliņš pret krastu atsities;
viņš izšķīda aiz muguras, bez nožēlas un lieka sentimenta,
tad tevi apgādībā ņēma baltās smiltis - sildītājas,
pie rupučiem tu biji
un izšķīlies pēc visiem priekšrakstiem no jauna.
„Bet tagad čuči, mazais gudriniek!”

tu iemērc bļodā jaundzimušo, viņš pamostas
un sasper gabaliņos tavu izkaltušo māla klēpi,
noslēp seju, instinktīvi pielīdzini zemi;
tad pavisam nevainīgi, prātu cauršauj sauleszaķi,
mazie, bērnišķīgie atriebēji;
tu apžilbsti un meklē saulesbrilles.

Link | ir doma {4} | Add to Memories