Hmm
Feb. 6., 2010 | 04:16 pm
No:: jozefs_k
Dažkārt es domāju, ka esmu iedzimis nepareizajā laikmetā. Reti kurš grib mani par savu draugu un vēl retāk par mīļāko. Varbūt tāpēc, ka es neprotu iejusties sociālās lomās, kuras man brīžam šķiet izplūdušas un neskaidras, bet citkārt to spēlēšanai nepieciešams tāds filigrānums, ka tās nav aizsniedzamas.
Ja es būtu "tumšajos" vidusslaikos vai Senajā Romā, dzīvot būtu daudz vieglāk. Sieva - ņem kura patīk, ja nevari paņemt, tad visticamāk paņems tevi - nodurs kādā vārtrūmē. Bet es aizraujos - gan jau, ka arī romiešiem un viduslaiku ļautiņiem neklājās viegli, viņi noteikti man pārmestu neadekvātu romantismu attiecībā uz viņu stāvokli.
Redziet, mēris ir vienkāršs, bet inteliģence, kas stāv pie bezģeļņiku aģentūras durvīm izraisa domāšanu. Vēl vairāk jādomā, ja gribi izskatīties patiešām labi un atstāt pareizo iespaidu darba intervijā un pēc tam, ja esi izturējis n atlases kārtas un sācis strādāt, spētu sabalansēt cilvēcību ar ambīcijām.
Jā, "cilvēcība", vēlviens kaitinošs, neatšķitināms mezgls, tik nagus var aplauzt. Nu nekas tas nav, tas ir konstrukts, tā daži saka. Fikcija, ne vairāk. Un arī restorānā ienākot, mēteli nolikt, zināt visām dakšiņām pielietojumu, spēt izrunāt pareizi vīnu nosaukumus un pats galvenais - spēt pareizi novērtēt garšu, arī tas ir konstrukts, bet ja jau tikai konstrukts, tad varētu tam visam pateikt stingru NĒ un dzīvot pa īstam?
"Pa īstam" arī ir konstrukts, tā daži saka. Vai nelāgi burkšķošs vēders un neizgulēti maisiņi zem acīm ir īstaki par sociālām normām un ekspektācijām? Vai varbūt tie ir tikai mānīgs garnīrs konstruētai dzīvei, ar kuriem aizrauties un aizmirsties. Lūk, arī kaut kas par cilvēcību - ir cilvēcīgi, ka dažkārt burkšķ vēders, ir cilvēcīgi dažkārt staigāt ar maisiņiem zem acīm, bet tikai ne pārāk bieži, tikai ne vienmmēr, tad tas vairs nav smuki.
Bet es saku, tie nav konstrukti, jo es taču zinu, ka manas fobijas ir īstas, vismaz par tik, par cik tās diktē manu dzīvi, mans kauns un vainas sajūta ir īsta par to, ko es neprotu, par to, kas es neesmu un par to, kas es esmu. Nē tie nav tikai konstrukti, tie ir tikpat īsti un reizē tikpat neīsti kā "īstuma" konstrukts, un saukājot tos vārdos, tie nenošķiras no dzīvošanas un mēs nekļūstam imūni pret tiem tikai tāpēc vien, ka esam veikuši kārtīgu analīzi.
Tāpēc šīs sarunas par īstumu, kas nereti pretendē atsegt pašas eksistences jēgu un vēlamo modu, ir vēl maldinošākas kā dzīve bez šādām sarunām.
Ja es būtu "tumšajos" vidusslaikos vai Senajā Romā, dzīvot būtu daudz vieglāk. Sieva - ņem kura patīk, ja nevari paņemt, tad visticamāk paņems tevi - nodurs kādā vārtrūmē. Bet es aizraujos - gan jau, ka arī romiešiem un viduslaiku ļautiņiem neklājās viegli, viņi noteikti man pārmestu neadekvātu romantismu attiecībā uz viņu stāvokli.
Redziet, mēris ir vienkāršs, bet inteliģence, kas stāv pie bezģeļņiku aģentūras durvīm izraisa domāšanu. Vēl vairāk jādomā, ja gribi izskatīties patiešām labi un atstāt pareizo iespaidu darba intervijā un pēc tam, ja esi izturējis n atlases kārtas un sācis strādāt, spētu sabalansēt cilvēcību ar ambīcijām.
Jā, "cilvēcība", vēlviens kaitinošs, neatšķitināms mezgls, tik nagus var aplauzt. Nu nekas tas nav, tas ir konstrukts, tā daži saka. Fikcija, ne vairāk. Un arī restorānā ienākot, mēteli nolikt, zināt visām dakšiņām pielietojumu, spēt izrunāt pareizi vīnu nosaukumus un pats galvenais - spēt pareizi novērtēt garšu, arī tas ir konstrukts, bet ja jau tikai konstrukts, tad varētu tam visam pateikt stingru NĒ un dzīvot pa īstam?
"Pa īstam" arī ir konstrukts, tā daži saka. Vai nelāgi burkšķošs vēders un neizgulēti maisiņi zem acīm ir īstaki par sociālām normām un ekspektācijām? Vai varbūt tie ir tikai mānīgs garnīrs konstruētai dzīvei, ar kuriem aizrauties un aizmirsties. Lūk, arī kaut kas par cilvēcību - ir cilvēcīgi, ka dažkārt burkšķ vēders, ir cilvēcīgi dažkārt staigāt ar maisiņiem zem acīm, bet tikai ne pārāk bieži, tikai ne vienmmēr, tad tas vairs nav smuki.
Bet es saku, tie nav konstrukti, jo es taču zinu, ka manas fobijas ir īstas, vismaz par tik, par cik tās diktē manu dzīvi, mans kauns un vainas sajūta ir īsta par to, ko es neprotu, par to, kas es neesmu un par to, kas es esmu. Nē tie nav tikai konstrukti, tie ir tikpat īsti un reizē tikpat neīsti kā "īstuma" konstrukts, un saukājot tos vārdos, tie nenošķiras no dzīvošanas un mēs nekļūstam imūni pret tiem tikai tāpēc vien, ka esam veikuši kārtīgu analīzi.
Tāpēc šīs sarunas par īstumu, kas nereti pretendē atsegt pašas eksistences jēgu un vēlamo modu, ir vēl maldinošākas kā dzīve bez šādām sarunām.