idée fixe - ***

Kādu laiku atpakaļ es nolēmu, ka vēlos uzsākt psihoterapiju. Acīmredzot, es gribēju ieviest kaut kādas izmaiņas savā visnotaļ vienmuļajā dzīvē, un finansiālie apstākļi bija labvēlīgi. Protams, es varēju izvēlēties nevis psihoterapiju, bet vizītes pie stilista vai izbalināt zobus, taču man jau labpatīk sevi mānīt, ka rūpes par dvēseli ir cienīgāka nodarbe.
Es sakontaktējos ar psihiatru R., kuru māte bija piespēlējusi tad, kad man bija 18 un kaut kas bija uznācis. Toreiz mēs tikāmies vairākas reizes pie kafijas tases un absolūti neprofesionālā gaisotnē apspriedām māti, manas prasības pret sevi un citiem, kā arī to, ka man nekādā gadījumā nevajadzētu gulēt ar kādu sievieti vai drīzāk sievietes tipu. Es varu gandrīz droši apgalvot, ka R. bija iemīlējies manā mātē un tas radīja vēl lielāku pretestību un bezcerību brīžos, kad viņš ņēmās viņu slavēt – “Tava māte ir brīnišķīga sieviete”, viņš gavilēja. Beigās R. ieteica savu kolēģi I., kas strādāja īstā kabinetā, ar krēslu, 45 minūšu sesijām un salvetēm uz žurnālgaldiņa. Viņai bija ap 40 un līdzjūtīga sejas izteiksme. Tas mani ļoti baidīja, bet viņa teica, ka pirmās trīs reizes esot iepazīšanās reizes un pēc tam mēs pieņemsim lēmumu, vai sesijas turpināt. Un tās nenoliedzami bija jāturpina – būtu vēlams nākt vismaz divas reizes nedēļā uz nenoteiktu laiku. Es jau nopriecājos, ka būšu kā Vudijs Allens, taču mana māte nolēma, ka pēc piektās sesijas man tā kā jābūt veselam un atteicās apmaksāt turpmākos apmeklējumus. Un kāpēc lai viņa to darītu, ja dēlam pilnīgi nekas nekaiš, pie tam tā sieviete tur noskaņo viņu pret paša māti. Uz atvadām es teicu I., ka tad, kad sākšu pelnīt pats, iespējams, atgriezīšos terapijā.

Pēc sešiem gadiem R. šķita pamatīgi novecojis. Katrā ziņā viņš nebija tik vecs, lai nespētu mīlēt manu māti. Es pastāstīju, ka ilgu laiku domāju par psihoterapiju un mēs pārrunājām, ko tas nozīmē. Viņš arī gribēja uzzināt manas problēmas un jutās pārsteigts, ka pa šiem gadiem ar mani īsti nekas nav mainījies. R. mierināja un teica, ka man esot normāla gaita, un es pie sevis nodomāju, kāds tam visam sakars ar manu gaitu? Es paņēmu I. tālruņa numuru un mēs šķīrāmies.
I. maksāja dārgāk. Divreiz dārgāk kā pirms 6 gadiem. 30Ls par reizi un inflācija esot drausmīga, bet tā kā es tikko sācis terapiju, tad tā mani noķers tikai nākamgad. Kabinets nebija mainījies, tikai krēsls sācis čīkstēt. I. bija saglabājušies pieraksti par mani un viņa gribēja zināt, kā tas man liek justies. Pēc trim reizēm, viņa atkal nolēma, ka man būtu jānāk divas reizes nedēļā uz nenoteiktu laiku, taču es nebiju gatavs šķirties no 240Ls katru mēnesi, ja tā godīgi, man taču nekas nekaiš, ja gadās sarežģītāka diena, es izdzeru mātes izrakstīto Xanax un viss ir kārtībā. Es atradu iemeslu, kāpēc tas nav iespējams un mēs vienojāmies par vienu reizi nedēļā.
Es cītīgi gāju katru nedēļu un cītīgi izvairījos stāstīt par to, ko jūtu; es nebiju gatavs uzticēties I. un kāpēc lai būtu, ja neesmu spējīgs uzticēties nevienam. Viņa teica, ka tas ir tikai normāli un viss nāks ar laiku. Un tā es pavadīju astoņus mēnešus cīkstoties ar I., mēs spriedelējām par ētiku, par vērtību sistēmām, par to, ka jušana nav pareiza un nepareiza un par to, ka psiholoģija ir nefalsificējama. Vienreiz dabūju pa galvu, jo biju iemācījies nejauši atmūķēt I. ofisa durvis, kuras principā ir slēgtas un tiek atvērtas tikai pēc zvanīšanas. Es esot vienīgais viņai tāds.
Sestajā terapijas mēnesī mani ienākumi samazinājās uz pusi un es kļuvu domīgs. Nebiju pārliecināts, ka būtu gatavs maksāt par šo spēlēšanos un paziņoju par to I. Viņai tas nemaz nepatika. Viņa gribēja uzzināt vairāk par maniem ienākumiem. Un kad pastāstīju par savu TV uz līzinga, viņa piedāvāja, ka es to varētu atgriezt līzinga kompānijai un atbrīvotos līdzekļus novirzīt psihoterapijai. Tas mani darīja vēl domīgāku, pie tam māte bija kļuvusi pavisam īgna pēc neveiksmīgiem mēģinājumiem iekārtot mani psihodrāmas grupā, kur viņa pati varētu pieskatīt savu dēlu un tādejādi atbrīvoties no konkurentes I., kā arī no manas nelietīgās klusēšanas katru reiz, kad viņa jautāja, par ko mēs tur runājot tajās nolādētājas sesijās. I. esot kuce, tā viņa mēdza teikt.
Bet I. nemaz nebija tāda kuce, jo atlaida 5Ls par reizi. Tā es nostaigāju līdz Ziemassvētkiem un uz atvadām teicu, ka tad, kad atkal sākšu pelnīt, iespējams, atgriezīšos terapijā.