Kas ir ļoti, pat ļoti dīvaini, ka man šogad kaut kā nevelk uz sauļošanos. Ūdeni jā, to gribas ļoti, ļoti. Tās jūras un upju un ezeru smaržas, kā tas siltais gaiss izkūp vakara miglājos, to jā jā, bet cepināties - kaut kā pārgājis. Tieši tādēļ es vēl ne uz vienu Jūrmalas pludmali šogad neesmu aizbraukusi un nupat dārzā izturēju kādas 15 minūtes (jāsaka gan, man palīdzēja Fuko 'This is not a Pipe'). Tikai jautājums, vai būs pieklājīgi vilkt tos īsos džinsu šortus uz pienbaltām (tievām!!!) kājām!
Vakardien seriālu meklējumos uzgāju Mildred Pierce ar Keitu Vinsletu galvenajā lomā. Jāsaka, ka pārsteidzoši laba, jau noskatījos gandrīz visu sezonu (diemžēl pagaidām iznākušas tikai 5 epizodes). Keita, protams, ir nepārspējama dramatiskā aktrise un viņā vilties gandrīz nav iespējams, vienīgi kaut kā nedaudz kaitina, ka šī ir kārtējā drāmas loma, kur viņa i pēc izskata atkal tāda pati (a la pirmskara vai starpkaru laika vidusmēra klases sieviete), i pēc tēla līdzīga jau iepriekšējām, piemēram, Reader, Revolutionary Road, Iris, Little Children vai kaut vai tā paša Titānika u.c. redzētajām. Tā vien šķiet, ka viņa spēlē vienu un to pašu sievieti.
Es pilnīgi fiziski jūtu, kā visa mana būtība skumst pēc kāda izcila un dramatiska stāsta vasaras garumā. Ja pagājušogad to aizpildīja Breaking Bad un Dexter, tad šogad ir tukšums. Vai kāds ir redzējis Game of Thrones vai Downton Abbey? Kādas atsauksmes? Domāju par šīm, taču baida, ka iznākušas tikai 1. sezonas, bet man vajag kādu pamatīgu sāgu vairāku nedēļu garumā. Any ideas?
Vakars nebija slikts. Tāda kaķu naudēšana uz vefa jumta, bet vismaz nelija, lietus mākoņi kaut kur tālumā pārslīdēja pāri. Uz small talk fona jēgermeisters ar upeņu sulu viegli salija visās porās un cigaretes tika nodzēstas pustiskšās ruma glāzītēs. Pēc tam vējš gaudoja, traucoties cauri pustukšajai pilsētai līdz pērlei, kur cienāja ar mozarellu un svaigu maizi. Inga gan ar sarkanu degunu, nabags, taču pa ceļam bija romantiski stāsti par Āgenskalnu un satikto mūža sievieti. Nedaudz vilka uz sentimentu un raudāšanu, skanēja Bills Callahans, taču tad ieradās frizieris ar parka ceriņiem un diviem nezināmiem cilvēkiem. Meitenei bija saplēsta melna zeķe un viņa ticēja mūža mīlai, puisis gan tikai attiecībām ar ko ausgtāku. Frizieris mani uz atvadām mīlīgi sabučoja un tad jau es biju daudz mierīgāka. Tagad gan gaidu tos Marijas stāstus par seksu.
Apsolīju cilvēkiem un būtībā arī sev aizbraukt šodien uz vefu. Izvest savu ričuku ārā, citādi es viņam pēdējā laikā pievēršu maz uzmanības. Taču kaut kā tāds garastāvoklis, ka varētu palikt mierīgi mājās pie kāda skatāmā gabala, piemēram, šī( stāv man nupat svaigi lejuplādējies) un paklausīties šo, kas tagad man ausīs skan. Un vēl būtu lieliski, ka būtu kāds ko vienkārši sabužināt, bet tā man diemžēl nav.
"Piezīmes no pagrīdes" mani īsti neuzrunāja, kaut secnogrāfija bija ļoti jauka un Ģirts Krūmiņš kā vienmēr lielisks. Diemžēl šo izrādi laikam izdosies aizmirst ātri. Toties pēc tam bija pamatīgs socializēšanās vakars - vispirms ar kuratoru no Ņujorkas, kurš mani kārdināja ar bildēm iz Detroitas ar pamesto fabriku uzņēmumiem, pēc tam mana draudzenīte Piena mīkstajos dīvānos un neciešamā mūzikas troksnī stāstīja par to, cik grūti viņai tikt galā ar pieciem pielūdzējiem vienlaikus. Tad vēl pāris cilvēku šai vakarā gribēja manu uzmanību, taču diemžēl es nevarēju visu. Toties pa vidam vēl paspēju paviesoties kāda bijušā pielūdzēja dzīvoklī un uzdāvināt viņam piecus krāsainus marcepāna lāčus (džeks no tā gan nedaudz samulsa).
Ļori gribu redzēt šo, bet pagaidām nekādi neizdodas atrast. kādam ir kāda ideja?
Balsij pēdējā piena krūze. Toties diena gan izdevusies uz urraaa!
Kad man uzdod jautājumu par spilgtāko pēdējā laika iespaidu mākslā, es vienmēr nedaudz samulstu. Tas, ko viņi grib dzirdēt, ar mani jau sen vairs gadās tik reti. Latvijā es izstādes pēdējos divos gados skatos maz, kad aizbraucu uz kādu citu zemi, tad cenšos to darīt daudz, taču uzrunā mani reti kas. Arī šoreiz gandrīz vai roka niezēja ierakstīt drīzāk kādu pēdējā laikā redzētu filmu - nu tur Housemaid (paldies, Kantam, btw!) vai 4minuten vai Chris Kraus redzēto gabalu kim?. Citreiz iedvesmojošāka ir kāda pastaiga, kādu detaļu ieraudzīšana, arī telpisks, vides piedzīvojums, piemēram, arhitektūra. Vēl man skaistākie pārdzīvojumi saistās ar seriāliem vai grāmatām, vismaz kādā
periodā es jūtos ar kaut ko aizrāvusies, ko man neviens nevar atņemt vai kamā es nevaru tik vienkārši vilties. Bet viss minētais laikam neskaitās. Jā, nu kas es par kuratori, dažreiz šitā bļemba šķiet smieglīga, nesēžu es galeriju mājas lapās, nesekoju diez ko līdzi laikmetīgajai mākslai (at atsevišķiem gadījumiem) un ... . Bet šoreiz es pieminēju Scissor Sisters kūrēto izstādi Robertam Mapplethorpam 'Night Work', kuru es redzēju Londonā. Nebija slikta. Patiešām!

Pēc nespējas aizmigt un saraustīta miega piecēlu sevi augšup jau ap 8iem, lai piebeigtu savu runājamgabalu un nosūtītu rediģēšanai. Nebija tur daudz darba un tagad es domāju, ka šodien vispār tāds dienas iesākums, ka varētu palikt gultā. Kaut kā pat dīvaini, ka visu esmu paspējusi padarīt laicīgi. Tas drošivien pasavara enerģijas dēļ, kura nu jau ir aizgājusi līdz ar visa saziedēsanu. Nepatika man, ka viss tik ātri saplauka, lielie un kailie koki tagad aiz loga zaļi. Katru rītu zaļš vien gar acīm. Skaisti jau, bet mani tas dara mazliet skumīgu un sentimentālu. Klausos šo
Nupat kā nogranda pamatīgs pērkons un es ceru, ka tas izbojās visu to ahaahhh, yeahyeahhhh lēto popsu te Ziedoņdārzā.
The Swans and afterwards Puhovs&co. Just a perfect Friday's eve!
upd. nebiju pamanījusi, ka manā dzimtajā pusē šodien Sabot - prieks kur tu rodies, laime, kur tu pazaudējies!
Vakarvakars bija vienkārši pasaka. Parks dažās minūtēs uzzaļoja un istabas smaržōja pēc slapja suņa, bet tā patīkami. Es toties izlēmu nemaz nestrādāt, klausījos Bobiju Makferinu un uzcepu savu pirmo rabarberu kūku. Sanāca brīnišķīgi. Tad vēl vairāk izlaidos un noskatījos jauku ģimenes sāgu the squid and the whale
Un tad es pirmo reizi šogad gulēju pie atvērta loga. Ak, dievs, mīlu es vasaru!
Stilīgs gabals The Swedish Love Story http://www.youtube.com/watch?v=hXyF_c0A
Manā piemājas zālienā ir apmeties viens liels un trekns kovārnis. Kā teica mana brazīļu draudzene, kovārnis vistas lielumā. Nupat kā viņš tur mazgājās un pa kovārniskam izpildīja savu pusdienas tualeti, tieši manā degunagalā. Bet katru rītu viņš cēli cilādams kājas apstaigā riņķi, drošivien tārpu vai mušu meklēdams (ko nu viņi tur ēd). Ja godīgi, līdz šim es viņam nepievērsu daudz uzmanības, bet nu jau gandrīz jūtos kā ar mājdzīvnieku.
Navigate: (Previous 20 Entries | Next 20 Entries)