Pēc nespējas aizmigt un saraustīta miega piecēlu sevi augšup jau ap 8iem, lai piebeigtu savu runājamgabalu un nosūtītu rediģēšanai. Nebija tur daudz darba un tagad es domāju, ka šodien vispār tāds dienas iesākums, ka varētu palikt gultā. Kaut kā pat dīvaini, ka visu esmu paspējusi padarīt laicīgi. Tas drošivien pasavara enerģijas dēļ, kura nu jau ir aizgājusi līdz ar visa saziedēsanu. Nepatika man, ka viss tik ātri saplauka, lielie un kailie koki tagad aiz loga zaļi. Katru rītu zaļš vien gar acīm. Skaisti jau, bet mani tas dara mazliet skumīgu un sentimentālu. Klausos šo