03:33 pm - vasara. jess!
Vot, kauns man dažreiz par to, ko es sadaru. Un tas jau nav dzērums.
Vakar es pirmo reizi saskāros ar tekstu "you are too qualified". vieniem darbiem es vēl neesmu piemērota, citiem jau 'pāraugusi'. viss ir pārāk sarežģīti!
Vakar palasījos Lilitā par Koelju. Man viņš nekad nav paticis, nu tīri pēc izskata un vēl plusā tie stāsti par viņa dzīvi - neatklātais talants, kurš vienkārši paliek slavens pusmūžā un beidzot viņš atrod savu ceļu - visas tās maģijas un ticības kaut kādiem ceļiem, sakritībām, pareizajām norādēm ... bet, ne par to. Mazs vīrietītis, izteikti neglīts, lielām lūpām, milzīgu degunu, uzrautiem pleciem. Diezgan pat nepatīkami skatīties, bet ... bet sākumā nevarēju saprast, tikai tad man pieleca, ka arī Bukovskis ir tas tipāžs. Un, kas dīvaini, šiem vīriešiem vienmēr bijusi piekrišana pie sievietēm, tās garās blondīnes lipušas klāt ka nemetās, un ne tikai tās... arī citas skaistās un ne tik glītās, gudrās un intelektuālās ar. Un viņi nav vienīgie, vēl jau ir arī citi 'punduri' kā Vudijs Alens, Žans Pols Sartrs u.c. Nav tā, ka es nezinātu atbildi, kur tā pievilcība slēpjas, bet šā vai tā arvien tas nebeidz pārsteigt.
Man nebija nevienas omes un opja fotogrāfijas no tēva puses. Toreiz, kad viņi abi aizgāja gandrīz vienlaikus, kamēr es priecājos divas nedēļas Itālijas pārbraucienā, notika pēkšņs pagrieziens - tika pazaudēta daļa realitātes, kas vismaz līdz tam bija eksistējusi. Pēc tam tā turpinājās tikai manā galvā atmiņu formātā. Un aptuveni desmit gadus es esmu dzīvojusi bez nevienas bildes, kas man kaut ko vairāk atgādinātu. Kad mēs braucām uz "Grantiņiem", un tas bija lielākoties pa svētkiem - visām jubilejām, Mārtiņiem, Lieldienām utt, tad vienmēr sēdējām pie lielā galda, bija kauts trusis un trīs ēdieni kā nākas. Un ēdot es vienmēr skatījos uz bufeti, kur stāvēja omes un opja jaunību dienu portreti - abi ļoti skaisti un ļoti tāli, taču kā apliecinājumi, ka ir pastāvējusi arī pavisam cita dzīve, par kuru man nav ne jausmas. Par spīti tam, ka opis vienmēr bija dusmīgs, skarbs, ass un aizvainojošs, man nebija no viņa bail, bet es galīgi viņu necienīju. Omīte tieši pretēji - klusa, sevī ierāvusies, pakļāvīga un man vienmēr bija viņas žēl. Taču viņa bija stipra, noteikti stiprāka par opi. Un vakar, atlasot foto, man visu laiku priekšā šīs 'lomas', kuras es tik labi pazinu. Arī bildēs, kur viņi vēl jauni - tikko iepazinušies, sakautrējušies glauniem mētelīšiem ziemā pastaigājas gar Ventmalu. Tomēr jau tur tas omītes nodurtais skatiens, sakniebtās lūpiņas un tādas nelaimīgas acis, opim tāda tieša un vienaldzīga izteiksme. Es zinu, es saredzu bildēs to, ko pati esmu pieņēmumi caur savu pieredzi, pie tam bērna un pusaudža pieredzi un, ja godīgi, es nepavisam nezinu, kā bija. Varbūt viss bija citādāk.
10 dienas kopā ar manu 101 gadīgo opīti, Latvijas radio 1 un sasveicināšanās ar narcisēm dārzā. esiet sveicinātas, manas brīvdienas!
Viņi ir visur - viesistabā, manā guļamistabā un pat tualetē - kā tādi parazīti, trokšņo, piestaigā, piesmirdina manus pakšus. Neciešu šīs dienas, kad strādnieki manās mājās.
Nupat kā izbridu cauri dažiem cibiņu žurnāliem, sagribējās atsvaidzināt savu friendlisti, taču daži eksemplāri, kas man šķita pievilcīgi (pat ne lasīšanas ziņā, bet kaut kā vispār, kopumā), visi kā viens regulāri runā par alko dziedniecisko spēku savā dzīvē. Nē, nē, man nav nekas pret, man jau daži cibiņi tādi ir, bet trakums tāds, ka es sāku kļūt par eņģeli atturībnieku un skaudības mākta nevaru izturēt tos pastāstus par ruma vai vīna draudzīgo klātbūtni. Un, vēl, kā jau norādīts, man šobrīd pumpas pret romantiku ... tad, ko lai es piedraugoju?
Šodien pieteicos internšipā Montreālā. Vēl nekad nav tā vilcis uz kādu vietu, kā uz šo (varbūt reiz, kad bija sapnis par Mākslas akadēmiju). Tas, protams, liecina par to, man tas drošivien aizies garām, bet tas man neliedz sapņot.
Ja godīgi, mani reāli besī tās puķu un brošu meitenītes un viss tas a ļa romantic stiliņš, naivums, banalitātes, bērnišķīgums. Reiz man patika Agnese Kleina, bet, kad es žurnālā Deko ieraudzīju viņas mājvietu, man sametās šķērmi. Tie mikimauši, bonbonkas un rozā šleifītes. Tik šausmīgi infantili, un viņa ir žurnāla redaktore un viņa esot daudziem autoritāte un, kā vakar vēl kādā sarunā secinājām, šī bērnu kultūra tagad ir topā. Man nav nekas pret Agnesi, viņa drošivien ir forša meitene, bet mani kaitina tās meičiņas, kuras plikšķina acis un raugās uz tevi ar izbrīna pilnu skatienu, kuras kolekcionē dekadentiskas kartiņas un apklāj savas gultas ar mežgīnēm. Bet laikam jau man visvairāk šķebina, ka puišiem patīk, viņi seko tām smukajām lellītēm, kuras brauc ar rozā velosipēdiem un nezina, kas ir skrūvgriezis. Varbūt pie visa vainīgs mans garastāvoklis un vecums, bet mani arvien vairāk piesaista skaidras un tiešas līnijas, gandrīz jau atkal sāku sapņot par īsiem matiem.
Vai jūs pārlasiet izsūtītās vēstules (te es nerunāju par saņemtajām)? Es to daru diezgan regulāri, it īpaši, ja neesmu saņēmusi tūlītēju atbildi un atbildētājs kaut kur kavējas (piemēram, nedēļām ilgi). Tad es pārlasu to vēstuli un izdomāju simts visādus vaiantus, kā mani vārdi varētu būt pārprasti vai vabūt tam saņēmējam nav paticis mans tās dienas tonis.
mani brazīļi šodien aizbrauca uz Viļņu. viņiem ļoti patīk mūsu pārtika, un nav jau pirmā reize, kad tiek lielītas šejienes garšas. it īpaši viņi saslavēja šprotes eļļā, klasika jau tomēr. domāju, moš pirmdien viņus vēl uz to pašu lidiņu aizvest, štovētos kāpostus pieēsties un zirņus ar speķi. vēl žēl, ka mājās nav blenderis, citādi uztaisītu savu ēdienu topa virsotni - debesmannā. kopumā es šodien laimīga paliku mājās pastrādāt un atgūties no šīs visas nonstop nedēļas. iesnas pāriet palēnām, šodien vismaz nesāp galva, domāju par aiziešu uz straumi. kānekā pavasaris tač!
Pēc labi nobarotu un naivu zviedru invāzijas pagājšnedēļ tagad divi nosaluši brazīļi.
Līdz ar ožas pazušanu (ne vairs miskasti, ne savas smaržas varu pazīt!), arī garšas kārpiņas ir šķietami panīkušas. Un tā jau nedēļu.
Žēl, ka es nelasu zviedriski, jo pēc piektdienas zviedru pensionāru ekskursijas vadīšanas atdūros pie šī. bloga. Deivids jeb Dāvids (nezinu kā lv pareizi!) ir labi zināms zviedru mākslinieks, kurš nodarbojas ar komiksu zīmēšanu. Galvenais varonis viņa darbos ir superhīro no 60. gadiem, tāds noaudzis blondīns, bet viss saturs ir kreisi marksistisks ar krietnu sarkasma devu. Pašam Deividam ir jau 50 gadi (kaut sitama nedotu šādu vecumu!), viņam ir apbrīnojams humors un tikpat apbrīnojamas zināšanas par Latvijas mākslas vēsturi. Pilnīgi kosmisks eksemplārs un viņš made my spring!
Baigā man diena bija. Uzvilku puķainas zeķes un svārkus, izmazgāju matus un izvedu sevi ārā. Aizgāju līdz elkoram, lai nopirktu jaunu matu žāvētāju un beidzot normālu ūdens vārāmo, taču biju aizmirsusi klienta karti mājās, un tā nu atteicos no visiem pirkumiem. Tā vietā iegāju kabuki un saēdos suši pa dārgo, pēc tam man kaut kā sagribējās vēl sevi izklaidēt, un es pārgāju pāri ielai uz ksuni. Tur man parādīja ekskluzīvu "Cīkstoņa" seansu kā vienīgajai skatītājai. Pēc tam es atnācu mājās un atcēlu randiņu. Nafig tikties ar tiem, ar kuriem nemaz nevelk tikties!
Navigate: (Previous 20 Entries | Next 20 Entries)
