when the time swirls - Post a comment

josie

10:34 am - ģimene

Man nebija nevienas omes un opja fotogrāfijas no tēva puses. Toreiz, kad viņi abi aizgāja gandrīz vienlaikus, kamēr es priecājos divas nedēļas Itālijas pārbraucienā, notika pēkšņs pagrieziens - tika pazaudēta daļa realitātes, kas vismaz līdz tam bija eksistējusi. Pēc tam tā turpinājās tikai manā galvā atmiņu formātā. Un aptuveni desmit gadus es esmu dzīvojusi bez nevienas bildes, kas man kaut ko vairāk atgādinātu. Kad mēs braucām uz "Grantiņiem", un tas bija lielākoties pa svētkiem - visām jubilejām, Mārtiņiem, Lieldienām utt, tad vienmēr sēdējām pie lielā galda, bija kauts trusis un trīs ēdieni kā nākas. Un ēdot es vienmēr skatījos uz bufeti, kur stāvēja omes un opja jaunību dienu portreti - abi ļoti skaisti un ļoti tāli, taču kā apliecinājumi, ka ir pastāvējusi arī pavisam cita dzīve, par kuru man nav ne jausmas. Par spīti tam, ka opis vienmēr bija dusmīgs, skarbs, ass un aizvainojošs, man nebija no viņa bail, bet es galīgi viņu necienīju. Omīte tieši pretēji - klusa, sevī ierāvusies, pakļāvīga un man vienmēr bija viņas žēl. Taču viņa bija stipra, noteikti stiprāka par opi. Un vakar, atlasot foto, man visu laiku priekšā šīs 'lomas', kuras es tik labi pazinu. Arī bildēs, kur viņi vēl jauni - tikko iepazinušies, sakautrējušies glauniem mētelīšiem ziemā pastaigājas gar Ventmalu. Tomēr jau tur tas omītes nodurtais skatiens, sakniebtās lūpiņas un tādas nelaimīgas acis, opim tāda tieša un vienaldzīga izteiksme. Es zinu, es saredzu bildēs to, ko pati esmu pieņēmumi caur savu pieredzi, pie tam bērna un pusaudža pieredzi un, ja godīgi, es nepavisam nezinu, kā bija. Varbūt viss bija citādāk.