"Piezīmes no pagrīdes" mani īsti neuzrunāja, kaut secnogrāfija bija ļoti jauka un Ģirts Krūmiņš kā vienmēr lielisks. Diemžēl šo izrādi laikam izdosies aizmirst ātri. Toties pēc tam bija pamatīgs socializēšanās vakars - vispirms ar kuratoru no Ņujorkas, kurš mani kārdināja ar bildēm iz Detroitas ar pamesto fabriku uzņēmumiem, pēc tam mana draudzenīte Piena mīkstajos dīvānos un neciešamā mūzikas troksnī stāstīja par to, cik grūti viņai tikt galā ar pieciem pielūdzējiem vienlaikus. Tad vēl pāris cilvēku šai vakarā gribēja manu uzmanību, taču diemžēl es nevarēju visu. Toties pa vidam vēl paspēju paviesoties kāda bijušā pielūdzēja dzīvoklī un uzdāvināt viņam piecus krāsainus marcepāna lāčus (džeks no tā gan nedaudz samulsa).